Teātra slava aizsākas 1874.g. pēc pirmajām viesizrādēm Berlīnē un ilgst apmēram 20 gadus.
Meiningenes teātrī jaunu saturu iegūst režisora profesija. Režisors kļūst par radošu mākslinieku, kurš izstrādā topošās izrādes plānu, saskaņo, apvieno un virza visus atsevišķos elementus uz izrādes kā vienota sintētiska mākslas darba tapšanu.
Hercogs kļūst par galveno teātra ideju ģeneratoru, organizatoru un vienpersonīgu finansētāju.
Georga II sākotnējās uzmanības cēlonis pret skatuves mākslu biju diezgan personisks. Viņš jūsmoja par jauno aktrisi Helēnu Francu, kas īsā laikā kļuva par Meiningenes teātra vadošo primadonnu, un vispārliecinošāk sevi apliecināja kā liriskā plāna varoņlomu tēlotāja.
1866.g. teātrī iestājās jauns aktieris Ludvigs Kroneks, kas labi spēlēja komisko vientiešu lomas un lieliski dziedāja. Vēlāk hercogs viņu norīkoja par režisoru Frīdriha fon Bodensteta vietā.
Meiningenes teātra repertuārā bija tikai literāri augstvērtīga dramaturģija. Dominēja klasika. Visvairāk iestudētais autors bija Šillers un tūlīt pēc tam – Šekspīrs.
Visslavenākās izrādes bija V.Šekspīra „Jūlijs Cēzars” un F.Šillera triloģija „Vallenšteins”, „Vilhelms Tells”, „Fiesko sazvērestība Dženovā”, „Orleānas jaunava”.
…