Mērnieku laiki” ir viens no vispopulārākiem daiļdarbiem latviešu literatūrā. Par to liecina romāna daudzie izdevumi, vairākkārtējie dramatizējumi un daudzās izrādes gan uz Rīgas, gan provinces skatuvēm. Romānā dzīves patiesība izpaužas gan tematikā, gan sižeta un tēlu izveidē, gan valodā. Brāļiem Kaudzītēm ierosmi romānam devusi zemes pārmērīšana Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā un Vēļķu muižā. Kaudzītes romānā atklāj muižas un zemnieku attieksmi, mantas vairošanas ceļus un līdzekļus, zemnieku darbību pagasta pārvaldes iestādēs un kultūras organizācijās, pārvācošanās tendences, spilgtas sadzīves ainas un raksturus, negatīvas parādības sadzīvē un daudz trūkumu sava laika cilvēkos, viņu savstarpējās attieksmes gan ģimenē, gan ar kaimiņiem. Romāna sākumā skolotājs saka: “Mums ir jārūpējas par to, lai pieņemas sirds tiklībā un prāts skaidrībā, tad vajadzīgais un pieklājīgais dzīves smalkums nāks arī līdz.” “Mērnieku laikos” konflikts rodas tradīciju un laikmeta nosacīto uzskatu rezultātā. Vairumā gadījumu dramatiskās situācijas izriet no Oļinietes valdonīgā, paštaisnā, neiecietīgā rakstura, un arī apstākļi ietekmē viņas raksturu.
Lielu interesi un satraukumu slātaviešos un čangaliešos izraisa ilgi gaidītā mērnieku ierašanās. Piekukuļošanas tēlojumam ir izcila vieta ar mērniecības darbiem saistītajos notikumos. Kaudzītes rāda, kā slātavieši drūzmējas pie Feldhauzena mājas, kā Prātnieks vij intrigas un pilda savu kabatu, kā Ķencis un citi čangalieši ved dāvanas un nokļūst cietumā. Mērnieki zemnieku uztverē ir kungi, tālab arī viņu labvēlību zemnieki cenšas iegūt šādā veidā. Tā kā mērnieki ne tikai pieņem dāvanas, bet paši ierosina to došanu, zemnieku starpā izraisās sacensība. Kaudzītes pareizi saskatījuši un atspoguļojuši mērnieku patvaļīgās rīcības seku otru pusi – zemnieku protestu. Kaimiņu pagasta darbinieks pretojas, kad Feldhauzens viņam iesit pliķi. Arī Kaspars nezemojas Feldhauzena priekšā. Zemes mērīšanas gaitā, kad arvien vairāk atklājas mērnieku netaisnā rīcība, zemnieku neapmierinātība pastiprinās. Raņķis liecina: “... rūgts un nāvīgs ienaidnieks ir saraudzējis abas valstis pret mums ...” Zemnieku protests tomēr ātri apsīkst. Zemes vērtēšanas laikā atkal dāvanas ievāc Raņķis un starpnieki. Zemnieki nedomā par taisnības meklēšanu, bet ar kukuļošanu cenšas nodrošināt izdevīgu zemes vērtējumu, zemākas iepirkšanas maksu. Ar zemes mērīšanas notikumiem Kaudzītes atklājuši zemnieku un muižas pretrunu sekas – verdzisku padevību, pielūgsmi, savstarpēju nenovīdību.
Komisko raksturu dominējošās īpašības izpaužas vēsturiski konkrētos raksturos un nav saistītas ar vienu laikmetu, tās ir vispārcilvēciskas. “Mērnieku laikos” komiskie raksturi nozīmīgi vēl mūsu dienās. Vairumam komisko raksturu kopīgs ir egoisms, kas katrā raksturā izpaužas savdabīgi. Oļiņš neievēro savus morāles principus un tiecas pēc sava tuvākā nama. Vissīkstākais ir Ķeņča egoisms. Viņam pietiek, ja var par pilnu vērtību pārdot beigto aunu. Braucot pie kaimiņa, Ķencis vēlas iegūt tikai “dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalnu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām”.
Tenis – egoists vieglprātības dēļ. Viņš netiecas pēc citu mantas, bet arī neinteresējas par citiem cilvēkiem, viņu rūpēm, sāpēm. Tenis rīkojas tā, kā viņam patīk. Oļinietes savaldībai ir despotisks raksturs. Visiem jārīkojas tā, kā to par labu atzinusi Oļiniete. Vīru viņa pilnīgi pakļāvusi savām iegribām. Kasparu un Lienu Oļiniete nevar ieredzēt viņu patstāvības dēļ. Mantas vairošanai Prātnieks izmanto visus līdzekļus Viņš nevilcinās krāpt pat Oļiņus, kuru meitu grib precēt. Švauksts, Pietuka egoisms saplūst ar viņu dižošanos, slavas kāri. Pietuks daudz runā par tautas un tēvijas labumu, izceļ sevi, savus nopelnus un ir tas, kas “ar savu vārdu vien” izšķir sarežģītas lietas un konfliktus.
Švauksts zemes mērīšanas sākumā ir Slātavas saimnieks, linu, aitu un ādu tirgotājs. Kad saimniecība nodzīvota, Švauksts kļuvis vēl ārišķīgāks. Mugurā viņam melni svārki, kājās spožas, neganti čīkstoši zābaki, liela veca gardibene galvā, sarkana šalle ap kaklu, pangsneja uz deguna, ceļinieka soma plecos un lokans spieķis rokā. Baznīcas korī uzgājis, Švauksts grozās apkārt uz papēža, uzsprauž pangseju uz deguna skatās gaisā, ar lielu troksni izšņauc degunu sarkanraibā lakatā, sveicina Pietuku: “Bongžūr musjē Pētak!”
…
