Latviešu rakstniecībai attīstoties, radās tajā arī gari stāsti, romāni. Šim literatūras veidam nebija nekādu tradīciju ne latviešu burtniecībā, ne vecajā grāmatniecībā. Tautas sacerējumos nebija ne epa, kas ietver sevī kāda laikmeta ainu, ne pasaku cikla, kas varoni izvada cauri pa vairāk piedzīvojumiem. Kā bruņinieku kārtas, tā latviešiem trūka arī bruņinieku romāna. Vāciešu sagādātajai grāmatniecībai bija vienmēr šauri pamācības mērķi, kuros neietilpa plašākas mākslinieciskās tēlojumu ainas. Tā arī Defo Robinsonu Krūziņu Girgensons sniedza ne kā tēlojošu stāstu, bet pedagoga Kampes apstrādājumā sarunu veidā.
Bet laikā, kad visapkārt romānu literatūra bija pilnos ziedos, kad labākie rakstnieki pasaules literatūrā (Flobērs, Balzaks, Dostojevskis, Tolstojs u. c.) iemantoja slavu kā romānu sacerētāji, nevarēja spirgtu dīgļu pilnajā latviešu rakstniecības 1aukā šī dzejas nozare palikt neizcelta. Vispirms tautā spraudās iekšā masu garšai piemērotie garie viltnieku stāsti un sensācijas romāni. Kāds Tila Pūcesspieģeļa izdevums piedzīvoja 1878. gadā 4. iespiedumu, Barona Minhauzena brīnišķie piedzīvojumi 1880. g. 2. iespiedumu. Pirmie garie sensācijas romāni, kas sacerēti uz vēsturisku notikumu pamata, sāka iznākt 1876. g.: Sternberga Belgrades roze jeb cīnīšanās uz dzīvību un nāvi Lapas Mārtiņa tulkojumā (1792 lappuses); Brila Venēcijas asinsnakts jeb galeru vergs Marino Marinelli H. Alunāna tulkojumā (I un II 1876, III un IV 1877). Tiem sekoja 1879. g. Borna Izabella, Spānijas padzītā ķēniņiene, Lapas Mārtiņa tulkojumā (1120 lappuses); tā paša autora Bālā grēfiene jeb cīnīšanās dēļ miljona (803 lappuses) u. c. Latviešu inteliģencei nebija sveši arī jaunākie romāni vācu un krievu literatūrā.…
