M ē r n i e k u l a i k i sniedz plašu, smalki novērotu, rūpīgi izstrādātu un noskaņotu laika ainu. Tas ir darbs, kas ietver sevī latviešu dzīvi tik patiesi un pilnīgi, ka tam nezūdoša nozīme latviešu kultūras un rakstnieki Kaudzītes Reiņa rokrakststniecības vēsturē. Neviens latviešu dzīves pētnieks, kas gribēs tanī dabūt zināmā laikā patiesu ieskatu, nevarēs paiet šim darbam garām; latviešu rakstniecības aplūkotājs še atradīs pirmos tēlus, kas turpmāk latviešu stāstos uzejami daudzkārtējos izveidojumos. Šis darbs izaug no latviešu dzīves, tāpēc tam būs ar latviešu dzīvi sakari arī turpmākos laikmetos, kas rodas no iepriekšējiem; tāpat tas saistās ar tālākiem darbiem literatūrā, kas ir dzīves atspoguļotāja un viņas noslēpumu tulkotāja.
Par p a m a t u Mērnieku laikiem Piebalgas dzīve ap 1870. gadu, kad pārmērīja zemnieku zemes un par jaunu nodalīja viņu robežas. Piebalga guļ Vidzemes vidū, tālu no pilsētām. Zemnieku dzīve še nebija padota svešiem iespaidiem tādā mērā kā daudz citos latviešu novados. Tomēr attīstībā nepalika šis apgabals citiem pakaļ. Šejienes apstākļos bija dažas savādības, kas virzīja uz priekšu. Še bija nodibinājušās saimniecības, kas mazākas nekā citur. Pa lielākai daļai tās apstrādāja paši saimnieki un viņu dzimtas bez, algota spēka; šķiru starpībām še nebija pamata. Mērnieku laikos tad arī redzam rīkojamies vienīgi saimniekus un viņu piederīgos. Ar visu to, ka svešas saimes nebija, atsevišķo saimniecību zemes platība nevarēja viņu kopējus pietiekoši uzturēt. Tas deva iemeslu, ka iedzīvotāji bez zemkopības uzmeklēja arī citus peļņas avotus. Tie nodarbojās lielā mērā ar mājrūpniecību un tirdzniecību. Starp piekoptajām rūpniecības nozarēm sevišķi minama aušana. Savus audumus piebaldzēni izvadāja pa visu Vidzemi un Kurzemi. Preču izmaiņai Piebalgā noturēja vairāk tirgus; piebaldzēni čakli apmeklēja arī citur noturētus tirgus tālu jo tālu. Še viņi parādījās arī kā uzpircēji, kas iegūtās preces pārstrādāja un pārdeva tālāk; īpaši viņi pazīstami kā lopu, jēru uzpircēji. Tā nodarbodamies un sakarā nākdami ar citiem apgabaliem, viņi daudz ko pieredzēja, kas ierosināja viņu domāšanu, ko viņi pārbaudīja, izmēģināja. Šāds dzīves veids viņus arī tieši skubināja iegūt zinības, attīstīt savas spējas. Piebalgā tad rodas skolas; še nodibina pirmo skolu uz laukiem ar augstāku kursu, kas atver ceļu uz tālāku izglītību jaunekļiem no plašāka apgabala. Vecpiebalgā nodibinās pirmā biedrība uz laukiem (1869. g.), kas rosīgā darbībā der citām par priekšzīmi. Tāda rosība Piebalgā iespējama vēl ar to, ka draudzes centrālajās iestādēs apvienojas apgabals, kas pastāv un vairāk simtu saimniecībām.
Visa Piebalgas dzīve sevišķi sakustas z e m e s p ā r m ē r ī š a n a s laikā. Aiztiek iedzīvotāju pastāvēšanas pamatus, aizķer viņu visdzīvākās intereses. Viņi mana, ka dzīve pāriet jaunā posmā. Nodrošināt savu nākotni - tās viņu vienīgās rūpes. Viņi zin vienu: iemantot, cik var; kas tagad nokavēts, tas nekad vairs nebūs panākams. Tad nu nevar skatīties uz līdzekļu izvēli. Atklājas raksturos viena īpatnība pēc otras un sastādās tā portretu galerija, kas uzglabājusies Kaudzīšu darbā. Viņi šos laikus līdzpārdzīvojuši. Reinis bija ieguvis mājas, no kurām arī Matīss saņēma visnepieciešamākos līdzekļus dzīvot, darboties, tālāk censties. Pumpurs uzturējās par mērnieku Piebalgā ar nelielu pārtraukumu no 18G7. līdz 1872. gadam. Visās tais interesēs, kas nodarbināja kopā saradušos inteliģences pulciņu, bija sava dala arī tām, kas, ievērojot notiekošās mērīšanas, visai Piebalgas sabiedrībai. Un, ja arī literāriskos vakaros galvenā kārtā uzmanība piegriezās plašākajiem tautiskajiem centieniem, Pumpura un Ausekļa tautiskajai dievu un varoņu dzejai, tad Kaudzītes, vieni mājās kopā būdami vai ar sava pagasta locekļiem atklātās vietās un citur satikdamies, pārdzīvoja mērnieku laikus visā pilnībā. Še saņemtie pārdzīvojumi bija tik stipri un nopietni, kas pret tiem literāriskā pulciņa nodarbošanās pa reizei varēja izrādīties par rotaļu. Pie tam taču Kaudzīši bija arī īsti piebaldzēni, kas no uzņemtajiem jaunajiem iespaidiem neļaujas izsisties no savas gaitas, bet kas tos prot iestrādāt savā īpatnībā. Tāpēc viņu literāriskā attīstība ņem savu ceļu, sakņojas viņu apkārtnē un nogatavo par savu lielāko darbu Mērnieku laikus, par kuriem viņi var liecināt, ka tos sarakstījuši viņi vien «bez nekāda pamudinājuma, bez neviena aizrādījuma un padoma, bez paraugiem, pat bez nekādas līdzzināšanas un līdzdalības, nelasīdami ar' nevienam no tiem agrāk nekā priekšā».
Mērnieku laiku i z c e l š a n ā s pielīdzināma mierīgai koka augšanai no zemē ieliktas sēklas. Ap 1876. g. nometas ap Kaudzītēm klusums: Pumpurs un dakteris Jurjāns no Piebalgas aizgājuši, Kronvalds miris, arī Pilsātnieks aiziet. Kas no visa pārdzīvotā visdziļāk un visdzīvāk palicis garā? Kas no turienes tiecas pēc notēlojuma? Zināms, neizdzēšamu iespaidu Kaudzīšos bija atstājuši viņu tuvākie domu un centienu biedri; bet vairāk viņus aizņēma un nodarbināja, ko sakarā ar mērnieku rīcību viņi bija pieredzējuši un piedzīvojuši. Arī apkārtnē nebija pēdas no tā izdzisušas. «Pavadītie mērīšanas gadi abās Piebalgās bij atstājuši daudz un dažādu, gan jocīgu, gan nopietnu atmiņu, un kopbūšanas gadījumos dzirdēja vienmēr atsaucamies uz mērnieku laikiem un šo to raksturīgu pastāstam.
…
