Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās tikai 18.gs.. Lai arī Aristotelis pirms mūsu ēras jau analizēja ekonomiskās parādības un likumsakarības toreizējās sabiedrības līmenī,taču ekonomika kā zinātne pat pēc 20. gs nebija izveidojusies. Verdzības krišanas laiks un feodālisma kundzības periods nesekmēja ekonomikas zinātnes attīstību, ko nevarētu teikt par kapitālisma pirmajām pazīmēm, jo tā apstākļos radās vesela ekonomistu paaudze, kā ari merkantīlisma un fiziokrātisma pirmās pazīmes. A. Montekjērs un A.Smits ir politiskās ekonomikas pamatlicēji, bet 19.gs. politisko ekonomiku nomainīja ekonomikas teorija, kas gluži pretēji politiskajai ekonomikai pētīja saimnieciskos procesus visās ekonomiskajās sistēmās. Ekonomikas teorijas centrā jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām.
Ekonomiku kā zinātni izdala divos šaurākos jēdzienos:
Mikroekonomika ietever sevī zināšanas par individuālas saimnieciskas vienības rīcību, tā ir atsevišķas firmas, mājsaimniecības rīcību tirgū, tā ir mācība par individuāla tirgus darbību, par preču veidošanos tajā, pakalpojumu cenu, pārdevēju ieņēmumiem un izdevumiem, vai strādājošajim.Visi autori mikroekonomiku kā zinātni raksturo līdzīgi tikai , Michael Parkins un Robin Bade piemin, ka no 7 ekonomikas pamatjautājumiem, tos, kuri skar tehnoloģiskās pārmaiņas, ražošanu un patērēšanu, peļņu un izpeļņu saista pie mikroekonomikas.
Makroekonomikā aplūko ekonomiku kā vispārināju- tautsaimniecības līmenī. Tā vietā, lai pievērstos sīkumiem kā mikroekonomika, makroekonomika drīzāk pēta kopsakatu, piemēram, ekonomiskās aktivitātes rādītājus kā kopējo ienākumu, vidējās cenas u.t.t. . No 7 ekonomikas jautājumiem makroekonomika pēta bezdarbu, inflāciju un labklājības atšķirības starp nācijām.
…
