Epifānijā “Reizēm es reformēju kapsētas” izkristalizējās trīs temati, kas ne tikai aizveda pārdomu līkločos autora prātu, bet arī manējo. Pirmkārt, vai mīlestības pierādījums ir vien bērnu pulciņš, ko esat radījuši? Šādu jautājumu apcer arī autors: “Jūs mīlējāt viens otru, bet jūsu mīlai nav pierādījumu, jums nav bērnu (un bērni jau arī ne vienmēr pierāda mīlestību).” Gribētos teikt, ka mūsdienu pasaulē cilvēki apzinās, ka ne vienmēr bērnu ieņemšana ir plānota, seksuālie noziegumi arī pievienojas statistikai un visbeidzot – ne katrs laulāts pāris tik tiešām dzīvē ir izjutis, ko nozīmē mīlēt. Otrkārt, es dzīvoju ar pārliecību, ka neviena rinda, kas poētisku prātu rakstīta kaisles iespaidā ir atradusi savu vietu uz papīra lapas, nespēj aprakstīt mīlestību. Patiešām aprakstīt to, kā jūtas cilvēks, kurš mīl, cilvēks, kuram sava mīla ir jāslēpj no pasaules, vai arī cilvēks, kurš savu mīlu ir zaudējis. Tāpat arī ar kapakmeņiem. Tie nav taisnīgi pret mūžu, ko nodzīvojis cilvēks, kas atdusas zem šī aukstā akmens gabala: “Es zinu, tu nevari ierakstīt aukstā akmenī — tās tirpas no viņa pieskāriena, to gādību par tavām dienām, — tas viss ir netverami aizgājis, izzudis, nepierādāms. Bet varbūt lai paliek tavi atspulgi melnajā plāksnē — no jaunības spožajām acīm līdz viņa nāves dienas izmisumam tavā vaigā.” Treškārt, lasot rindas, ko sarakstījis Ziedonis, es ar kautru smaidu lūkojos grāmatas lapaspusēs, jo mūsu viedokļi sakrita par šo tik cēlo un simtiem reižu aprakstīto sajūtu: “Mīlestība ir vislielākā vērtība — pāri atomzinātnei un astronomijai, un to visgrūtāk atstāt, pierādīt un iešifrēt. Tai nav savas zīmes. Tā ir par lielu jebkurai zīmei un visām zīmēm.” Mīlestība nav izskaidrojama, tā ir sajūtama. …