ASV un tās sabiedroto īstenotā militārā operācija Irākā un tai sekojošā valsts okupācija izraisīja lielas diskusijas par šīs bruņotās misijas atbilstību starptautisko tiesību normām. Viena no šīs diskusijas neatņemamām sastāvdaļām ir šīs operācijas saskaņotība ar starptautisko humanitāro tiesību normām.
1949.gada Ceturtā Ženēvas konvencija aizsargā okupētas valsts civiliedzīvotāju tiesības un nosaka, ka militārs spēks var tikt vērsts pret pretinieka bruņotajiem spēkiem, nevis pretējās karojošās puses civiliedzīvotājiem. Respektīvi, karadarbībai jānorisinās starp abu pušu kaujiniekiem. Tomēr mūsdienu asimetriskās karadarbības apstākļos šīs konvencijas normas pielietošana ir praktiski neiespējama, jo bieži pretējās puses kaujinieki, kad neveic uzbrukumus pretējās puses karaspēkam, iekļaujas civiliedzīvotāju vidū. Šādu taktiku pret ASV un sabiedrotajiem izmanto dažādas Irākā darbojošās kaujinieku grupas. Irākas gadījumā šāda nemiernieku taktika ir radījusi precedentus, kad ASV militārpersonas veikušas uzbrukumus pret civiliedzīvotājiem, jo bijis pamats (var būt arī nebijis) uzskatīt, ka civilā persona vai personas grasās veikt uzbrukumu pret amerikāņu karavīriem.
Irākas situācijā atsevišķos gadījumos ir neievērots arī starptautiskajās tiesībās minētais norobežošanās princips, kurš, paredz, ka civilisti nevar kļūt par uzbrukuma objektu, izņemot gadījumus un tik ilgi, kamēr viņi tieši piedalās karadarbībā. Būtisks aspekts ir arī proporcionāla spēka pielietošana pret personām, kas neizmantojot šaujamieročus vardarbīgā veidā vēršas pret okupācijas režīmu.1 Šajā sakarā jāatzīmē, ka Irākas militārās operācijas laikā sabiedroto aviācija un citi precīzie ieroči tika vērsti ne tikai pret militāriem objektiem, bet arī valsts pārvaldes institūcijām. …