Mills savā darbā pievēršas politiskajai jeb sociālajai brīvībai, runājot par tās varas iedabu un robežām, kuru sabiedrība var leģitīmi izmantot pret indivīdu. Šis jautājums sašķēlis cilvēci jau kopš senseniem laikiem. Pasaulē ir vērojama augoša tieksme pārmērīgi paplašināt sabiedrības varu pār indivīdu gan ar sabiedriskās domas, gan pat ar likumdošanas palīdzību. Turklāt šī invāzija nepieder pie tiem ļaunumiem, kuri visbiežāk izbeidzas paši no sevis, gluži pretēji, tā aug aizvien lielāka un briesmīgāka. Praktiskais princips, kurš virza cilvēku ieskatus par citu cilvēku uzvedības regulēšanu, ir katras personas prātā mītošā izjūta, ka no it visiem ir jāprasa, lai viņi rīkotos tā, kā to vēlētos viņš pats un tie, kuriem viņš simpatizē. Neviens taču neatzīstas pats sev, ka viņa sprieduma mēraukla ir paša patvaļas auglis; taču, ja viedokli par kādu rīcību nebalsta nekāds pamatojums, to var uzskatīt vienīgi par personas iegribu; ja sniegtais pamatojums ir vienīgi vēršanās pie līdzīgas iegribas, ko izjūt citi cilvēki, arī tad tā ir tikai vairāku cilvēku patvaļīga iegriba.
Līdz ar to cilvēku viedokļus par slavējamo un peļamo ietekmē visdažādākās lietas, kas veido viņu vēlmes attiecībā uz citu cilvēku izturēšanos, un to ir tikpat daudz, cik vēlmju jebkurā citā jomā.…