Ievads
Miopija jeb tuvredzība, kā to plašāk pazīst sabiedrībā, mūsdienās ir ļoti izplatīta parādība dažādu gada gājuma cilvēkiem. Jāsaka, ka miopija nav slimība, tas ir redzes defekts jeb zinātniskā valodā – acs refrakcijas anomālija. Ja reiz iegūta, tad saglabāsies visu mūžu. Cilvēka spēkos ir vien to koriģēt un neļaut attīstīties tālāk.
Tradicionāls ir pieņēmums, ka gudrie bērni parasti nēsā brilles. Tas, protams, nav saistīts ar inteliģenci, bet gan ar faktu, ka šī gudrība ir iegūta pastiprināti lasot grāmatas, kas bieži noved pie acu pārpūles, kas savukārt izraisa acs ābola deformācijas. Tāpēc vecāku un skolotāju aizrādījumi par lasīšanu pustumsā vai grāmatas turēšanu pārlieku tuvu sejai ir saprotami un piemēroti. Taču no pašas pieredzes varu teikt, ka parasti tas liekas aizrādījums nevietā, līdz acu ārsts vai optometrists konstatē acs refrakcijas anomāliju tuvredzību jeb miopiju.
Turpmākajā darbā centos izpētīt, kas tad īsti miopiem cilvēkiem notiek acs ābolā, kas var izraisīt miopiju, kā to iedala un kādas ir koriģēšanas iespējas?
Kā rodas miopija
Viens no skaidras redzes galvenajiem priekšnosacījumiem ir, lai apskatāmā objekta atstarotie paralēlie gaismas stari tiktu lauzti un krustotos tieši uz tīklenes centrālās daļas – makulas. To nodrošina acs optiskā sistēma, kuru veido dažādas caurspīdīgas vides – radzene, priekšējās kameras šķidrums, lēca, stiklveida ķermenis. Ienākošās gaismas daudzumu acīs kontrolē acu plakstiņi un zīlīte, bet staru laušanu nodrošina radzene un lēca. Radzenes staru laušanas spēja ir nemainīga, bet lēcas laušanas spējas mainās atkarībā no tās izliekuma. Jo lielāks lēcas izliekums, jo stiprāk tā lauž starus. Lēcas spēju mainīt savu izliekumu sauc par akomodāciju. Tā ir nepieciešama, lai acī ienākošie stari neatkarīgi no to laušanas leņķa fokusētos uz tīklenes makulas rajonā.
…
