Zaudējumi un sēras
Aprūpējot galēji slimus un mirstošus pacientus, jāņem vērā arī piederīgo psiholoģiskās reakcijas. Priekšā stāvošā zaudējuma apzināšanās cilvēkos var radīt priekšlaicīgu sēru simptomātiku.
Priekšlaicīgas sēras psiholoģiski sagatavo cilvēku un atļauj izdzīvot cauri nenovēršamam zaudējumam. Bet dažkārt var novērot situāciju, ka tuvinieki ir izsērojuši cauri tik pamatīgi, ka nav vairs spējīgi sniegt atbalstu mirstošajam pacientam, kas nav izskaidrojams nekādā ziņā ar piederīgo vienaldzību, bet dziļu sāpi un izolēšanos no realitātes, lai atkal nesāpinātu sevi. Šādos gadījumos noteikti ir jārunā ar piederīgajiem vēršot uzmanību uz mirstošo pacientu un uzsverot ģimenes atbalsta nepieciešamību.
Smags zaudējums, bēdas un sēras ir trīs aspekti, kuri veidojas sakarā ar zaudējumu, it īpaši pēc nāves.
Pārdzīvojot zaudējumu cilvēks var iziet trīs pakāpes:
1. šoks un neticēšana, kas seko tūlīt pēc tuvinieka nāves. Cilvēku reakcijas var būt dažādas - raudāt, vaidēt, lauzīt rokas, nespēja parunāt, apmulsums, nespēja orientēties, cilvēks izjūt akūtas fiziskas un garīgas sāpes, daži nejūt neko, kas vēl vairāk satrauc pašu cilvēku, bet šī it kā nejušana ir saistīta ar cilvēka velmi nepieņemt realitāti. Sniedzot atbalstu nepieciešams ir ļaut cilvēkam izpaust savas reakcijas un ja viņš to vēlas uzklausīt sērotāju, un jo vairāk cilvēks runā, jo ātrāk viņš sāk pieņemt notikušo un ticēt, ka notikums ir patiess.
2. izmisums, kas raksturojas ar sāpīgu ilgošanos pēc mirušā, skumjām, uzbudināmību un nemieru. Šis ir psiholoģiski vissāpīgākais posms, kura laikā cilvēkam ir jāmēģina saprast zaudējuma nozīmi attiecībā uz savu atlikušo dzīvi. Cilvēks var izjust dusmas, kas nereti ir vērstas pret mediķiem, naidu un var justies vainīgs par kaut ko teiktu vai darītu, viņš pieņem, ka sacītais vai uzvedība kaut kā ir iespaidojusi zaudējuma norisi. Novēro straujas garastāvokļa maiņas, kad it kā normāla dzīves uztvere mijas ar bezcerības periodiem. Perioda ilgums ir ļoti individuāls. Svarīgi ir atcerēties, ka cilvēks vēlas runāt par aizgājēju, bet nereti mēs neesam gatavi uzklausīt, jo tā ir it kā “neērta tēma”, par ko ir grūti runāt, tāpēc cenšamies izvairīties runāt par šo tēmu. Nerunāt ir ērti, bet tai pat laikā mēs atstājam sērotāju vienu ar savām domām, sāpēm un izjūtām un pat neapzinoties, ka tādejādi jo skaudrāk, liekot izjust vientulību.
3. atlabšana jeb pieņemšanas stadija Cilvēks sāk veidot jaunas attiecības, ir pieņēmis zaudējumu, izpratis tā radītās sekas un akūtas bēdas pāriet skumjās, kas saglabājas uz mūžu.
Zaudējumu pārdzīvošana ir ļoti individuāls process gan izjūtu, gan ilguma ziņā un jāatceras, ka tā norise nebeidzas izejot cauri visām pakāpēm. Cilvēks var vēl un vēl sākt pārdzīvot visu no jauna, ko varētu pat salīdzināt ar dramatiskiem lēcieniem uz priekšu un depresējošu atpakaļ slīdēšanu, kas protams ar katru reizi neizsauc vairs tik akūtas fiziskas un garīgas sāpes.
…
