Monteņa „esejas” pasaules kultūrā ieņem īpašu vietu. To var uzskatīt par daiļliteratūras darbu, par filozofiska rakstura sacerējumu, par dienasgrāmatu, par dažādu autoru citātu krājumu un vēl par daudz ko citu. Autors nav ievērojis noteiktu tēmu un problēmu robežas, nav pievērsies kādam noteiktam laikmetam vai kādai noteiktai tautai. Lai gan viņš apgalvo, ka rakstījis vienīgi par sevi, viņa darbā guvusi atspoguļojumu visa cilvēce.
Izlasot tieši šo konkrēto eseju par to ka ar gluži pretējiem līdzekļiem var nonākt pie viena gala iznākuma. Es secinu, ka arī es piekrītu šai domai pilnībā. Autors, lai pierādītu šī apgalvojuma patiesumu, ir minējis vairākus vēsturiskus notikumus, kuros visbiežāk ir parakstīta kādu cilvēku darbība. Lai panāktu valdnieka darbību sev par labu. Piemēram, Imperators Konrāds Trešais. Viņu aizkustināja sieviešu darbība. Sievietes tika atlaistas, lai tās nenogalinātu, bet viņas paņēma uz pleciem savus bērnus un vīrus un devās prom. Valdnieku tas ļoti aizkustināja un viņa ienaids mazinājās. Bet atkal citu valdnieku tāda žēlsirdība sadusmo vēl vairāk, bet viņa dusmas atkausē tiešu gudrība, drošums. Tātad jāsecina, ka lai panāktu kādu mērķi ir jāskatās no šīs situācijas, ar kādām metodēm to labāk paveikt.…