Velns un ļaunie gari darbā pieminēti no rijturu stāstiem, tie aprakstīti kā biedi un ļaundari. Velns, saukts arī par jupi un jodu, ir latviešu mitoloģijā pazīstamais pazemes un veļu valdnieks. ''(..), še vakarā uz bedres malas sēdot un gaidot krāsns izkurēšanos stāstīja nebeidzamus stāstus par jodiem ārdos, un šo notikumu pieredzētājs bija rijkuris, šis starpnieks starp cilvēkiem un velnu.''
Vadātājs ir viens no ļauniem gariem, kurš ļaundabīgi maldina cilvēkus un dzīvniekus, novirzot tos no ceļa, aizvilinot tos bieži uz mežu:‘’ Zirgs bija gluži slapjš un drebēja, it kā juzdams kaut ko ļaunu sev apkārt. Saimnieks saprata, ka vadātājs, neredzams un ņirdzīgs, purvos un čūkslājos mājojoša būtne, sagrābis zirga iemauktus un ved to.’’
Poēmā ir pieminēti ļoti daudz mītisko tēlu, un nav svarīgi, vai tie ir ļauni vai labklājīgi tēli, jo katram ir liela nozīme ‘’Straumēnos’’. Visi mītiskie tēli dzīvo kopā ar Straumēniem, svētot Straumēnu darbus, apkārtējo dabu, sniedzot Straumēniem paraugu svarīgām darbībām. Straumēnus pašus var uzskatīt par mītisku vietu, jo tajā pastāv mūžīgā sakārtotība un harmonija. Ļaunie gari dzīvo līdzās dievībām, kā Māra un Pērkons, labdabīgajiem spēkiem, radot līdzsvaru pasaulē un mūžīgu saticību starp Straumēniem un apkārtējo pasauli.…