„Marija Montesori 1870 – 1952. (turpmāk tekstā M.M.). M.M. dzimusi Itālijā 1870. gadā. Viņa bija pirmā sieviete, kura ieguva pirmo augstāko medicīnisko izglītību un kļuva par ārsti savā valstī, cīnījās par sieviešu līdztiesību un aizstāvja bērnu tiesībās. Jaunībā M.M. strādāja par ārsta asistenti Romas universitātes klīnikā un novēroja īpašo vajadzību bērnu ārstēšanu. Slimie bērni bija norobežoti no pasaules vides, kura bija drūma bezcerīga. M.M. saprata, ka bērnu – invalīdu problēmas nav tikai medicīniskas, bet arī pedagoģiskas. Viņa pievērsa uzmanību videi, kura ir ļoti svarīga bērnu attīstībā, bet attīstošas, radošas vides izveidošana tieši neattiecas uz medicīnu. Iepazina franču psihologu Harda un Segana darbus, Pestalocija, Frēbela un Ruso Humāno filozofiju. Harda un Segana audzēkņi bija bērni ar īpašām vajadzībām, kuru attīstībai šie psihologi piedāvāja vingrinājumus sensomotorikā. M.M. sāka savas pedagoģiskas metodes izstrādāšanu un pedagoģisko darbību, kur vēlāk radīja progresīvas pārmaiņas sabiedrības attieksmes veidošanā pret bērniem – invalīdiem un nopietnu revīziju tradicionālo skolu apmācības sistēmā.1900. gadā Sieviešu līga Romā atklāja ortofrenisko skolu, kurā M.M. kļuva par direktori un radīja attīstošu vidi bērniem ar īpašajām vajadzībām. 1907. gada 6. janvārī tika atklāta slavenā bērnu māja (Casa dei Bambini), kurā sāka strādāt pēc Montesori metodes, izmantojot Montesori speciālos sensoros materiālus.…
