Ekspresionisms un spilgtākie latviešu dzejnieki
Ekspresionisms vispirms izveidojās tēlotājmākslā. Ekspresionisms kā jauns modernisma virziens radās 1910. gadā Vācijā. Ekspresionismā jūtu attēlošana ir svarīgāka par realitāti, tāpēc tam raksturīgs ir realitātes pārspīlējums, intensīvu emociju attēlojums, kāpināta izteiksmība. Ekspresionisms arī izpaudās kino mākslā ar neglītā, negatīvā, šausmu tematikām, radot šausmu filmu un melno filmu žanru. Ekspresionismam kā modernisma virzienam raksturīgs individuālisma kults , indivīda ‘’Es’’ izvirzīšana, cenšoties atklāt tā identitāti, būtību. Ekspresionisma pasaules centrā ir haoss, vecās pasaules iznīcināšana, dabas ignorance, tehnoloģiju slavināšana. Literatūrā ekspresionisms radās, noliedzot reālistisko literatūru, visvairāk tas izpaužas dzejā un dramaturģijā. Ekspresionisma autora uzdevums bija radīt trauksmes sajūtu lasītājam, tiek attēlota ļoti pārspīlēta, deformēta pasaule un izteiktas, galējas emocijas, proti, ekstāze, bailes. Ekspresionisms latviešu dzejā salīdzinājumā ar Rietumeiropu ienāk vēlāk. Latviešu ekspresionisma veidotāju dzīves pieredzes pamatā un pasaules izjūtas pamatā ir kara un revolūcijas laikā pārdzīvotais. 20. gs. 20. gados latviešu literatūrā ekspresionisms sasniedz kulmināciju. Spilgtākie latviešu ekspresionisma piemēri dzejā ir Jāņa Sudrabkalna ‘’Spārnotā armāda‘’, Pētera Ērmaņa ‘’Es sludinu’’, ‘’Es šaubos, es ticu’’, Linarda Laicena ‘’Karavāne’’, Andreja Kurcija ‘’Pasaules klajumā’’, ‘’Dvēseles Kabarejs’’, ‘’Barbars Parīzē’’. Vēl var minēt Rihardu Rudzīti, Apsesdēlu jeb Augustu Apsīti.
…