1.Normas – vismaz juridiskajā izpratnē – ir jābūtības normas. Tās satur pavēles un aizliegumus. Tie ir paredzēti cilvēkiem kā „normu adresātiem”. Viena un tā pati norma var attiekties, piemēram, uz tiesībām un reizē būt tikumības norma, sabiedriski atzīta norma.
2.Sociālās normas varam uzskatīt par relatīvi konkrētu un loģiski pilnīgu pamatatzinumu, noteikumu, paraugu, kas ir saistīts ar cilvēku apziņu un gribu un kas radušies sabiedrības kultūras un sociālās organizācijas procesā. Tajās atspoguļojas sabiedrības, valsts vēsturiskās un nacionālās īpatnības, valsts varas raksturs, cilvēku dzīves kvalitāte.
Sociālās normas, kas nevis vienkārši pastāv sabiedrībā, bet gan regulē sabiedriskās attiecības, cilvēku uzvedību, normē sabiedrības dzīvi.
Sociālo normu pazīmes:
1.tie ir vispārēji noteikumi – nosaka uzvedības noteikumus sabiedrībā, attiecas uz nenoteiktu personu loku un ir piemērojamas vairākkārtīgi;
2.rodas sakarā ar personas gribas un apzinātām darbībām – dažas tiek radītas mērķtiecīgas darbības rezultātā, citas- vairākkārtīgas atkārtotas darbības rezultātā;
3.virzītas uz sabiedrisko attiecību, cilvēku uzvedību sabiedrībā regulāciju;
4.rodas sabiedrības vēsturiskās attīstības un funkcionēšanas procesā;
5.atbilst attiecīgās sabiedrības kultūras tipam un sociālās organizācijas raksturam.
3. Sociālo normu attiecības ar tiesību normām
3.1. Morāles normām
Morāles normas orientē uz Labā, morāli Pareizā ideju, vēršas pie konkrēta cilvēka sirdsapziņas, prezumē cilvēka spēju vispār uzdot jautājumu par tikumiski Labo, kas agrāk vai vēlāk rodas katram cilvēkam, un viņš nespēj no tā izvairīties, jo runa šajā gadījumā ir par cilvēka primāro (nemotivēto) rīcības orientāciju. …