Motivācijas teoriju pirmsākumi rodami jau seno filozofu darbos. Mūsdienās izstrādāti pat vairāki desmiti šo teoriju. Motivācijas jēdziena izpratne vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar divu filozofisko virzienu: racionālā un iracionālā nostādnēm. Racionālās pieejas pārstāvji, sevišķi tas redzams seno domātāju un teologu darbos līdz 19.gadsimta vidum, uzskatīja, ka cilvēks ir unikāla būtne, kam nav nekā kopīga ar dzīvniekiem, un ka tikai cilvēks ir apveltīts ar prātu, domāšanu, apziņu, gribu un darbības izvēles brīvību. Indivīda uzvedības motivācija un tās ietekmētājfaktori ir meklējami viņa apziņā, prātā un gribā.
Iracinālisms kā filozofiska mācība savas idejas pamato ar piemēriem no dzīvnieku pasaules. Te uzsvērts, ka dzīvnieka uzvedība atšķirībā no cilvēka ir nebrīva, neprātīga, to vada neapzināti bioloģiska rakstura spēki, resp., organisma fizioloģiskās vajadzības.
Pirmās motivācijas teorijas, kas atspoguļoja šo racionālo un iracionālo skatījumu, parādījās 17.–18.gadsimtā. Tā bija lēmumu pieņemšanas teorija, kas izskaidroja cilvēka uzvedību ar racionāliem argumentiem, un automātisma teorija, kas dzīvnieku rīcību analizēja kā iracionālu. Lēmumu pieņemšanas teorija sākotnēji attīstījās ekonomikas ietvaros un bija saistīta ar matemātisko zināšanu lietošanu, skaidrojot cilvēka saimnieciskās darbības izvēles iespējas. Pēc tam to pielāgoja arī citām dzīves sfērām (Немов 2000 ).
Automātisma teorija izveidojās 17.–18.gadsimtā vienlaicīgi ar mehānikas attīstību, un to papildināja idejas par dzīvnieku automātisko, mehānisko, iedzimto atbildi uz kādu ārēju iedarbību. Šīs divas teorijas nesavienotas eksistēja līdz 19.gadsimta beigām. Tās atbalstīja teologi, un to savrupu attīstību veicināja filozofijas dalījums divos virzienos – ideālismā un materiālismā (Немов 2000). …