Motokrosa raksturojums no fizioterapijas viedokļa

Motokross ir ļoti smags, dinamisks un riskants sporta veids, taču adrenalīnu, saviļņojumu un azartu raisošs, tāpēc tas pozitīvā ziņā ietekmē cilvēka ķermeni un psihoemocionālo stāvokli, motivē un pilnveido atlētu. Tomēr jāatceras, ka bez ļoti augsta līmeņa fiziskās bāzes motokrosā neiztikt, šāda nesagatavotība pastiprina traumatisma risku.[2] Galvenā resintēze ir tieši glikolīze, jo gan maksimālās, gan submaksimālās intensitātēs un arī lielas intensitātes darba zonās ATF resintēze ir glikolīze, bet galvenā glikolīzes reakcija ir submaksimālajā intensitātes darba zonā, piemēram, braukšanas tempa kāpinājums, vai sarežģītāku elementu izpildījums.[5] Enerģijas avoti ir – KrF, ogļhidrāti, glikoigēns, glikoze un tauki. Noguruma cēloņi ir glikoigēna izsīkums, ūdens un minerālsāļu zudums, pienskābes uzkrāšanās, pH pazemināšanās un fermentu dezaktivizēšanās.[6] Piemēram, pamatmaiņas lielums pieaugušam cilvēkam – vīrietim ar 70 kg ķermeņa masu ir 7117kJ/diennaktī (1700kcal/diennaktī) jeb 4,1kJ/kg/stundā (1kcl/kg/stundā). Darbaā enerģijas patēriņš pieag, jo pamatmaiņai ir nepieciešama enerģija darba veikšanai- enerģijas patēriņš darbā. Motokrosista veiktais darbs vērtējams, kā smagas vai ļoti smagas intensitātes un tā veikšanai organisms patērē apmēram 3800- 4800 kcal/diennaktī, kā arī 535-690 ml/min skābekļa. Tas ir apmēram 53kcal uz vienu masas kilogramu treniņa vai sacensību režīmā. Šāda apjoma enerģijas patēriņš liek aizdomāties par motokrosistu ēdienkarti un uztura bagātinātājiem, ko lietot augstāku rezultātu sasniegšanai un veselības stāvokļa noturēšanai. Galvenās resintēzes vienādojums [7]