Pēdējos 10 gados politikas filozofi pievērsušies divu tematu iztirzāšanai, kas saistīti ar minoritātēm.Kultūrnacionālo minoritāšu tiesības un statuss multi-nacionālās valstīs jeb debates starp minoritātēm un multi-kulturālismu, kas izpaužas vērtībās, ierastajā kārtībā, attieksmē pret demokrātiskā režīma pavalstniecību jeb debates starp pavalstniecības un pilsoņtiesībām1 . Šīs abas debates attīstījušās neatkarīgi viena no otras.
Multikulturālims mūsdienās jau ir izveidojies par ideoloģiju, 1970.gados tas sāka izplatīties pasaulē. Sava loma šajā multlikulturālisma attīstībā bija hipiju subkultūrai ASV, kur tika sudināts miers un vienlīdzība, pretošanās kara. Multikulturālisma mērķis – iespēja minoritātēm nodrošināt iespēju dzīvot vienkopus, bez savstarpējās vardarbības vai naida. Jēdziens „svešs” multikulturālismā nepastāv, tas ietver harmoniskas, savstarpēji iecietīgas attiecības plurālistiskā sabiedrībā. Visas minorititātes ir vienlīdzīgas, vienādi atbildīgas valsts priekšā, tajā pašā laikā tām ir iespēja saglabāt savu etnisko kultūru un tradīcijas.
„Mūsdienu sabiedrību raksturo kulturālais plurālisms (iespēja dažādiem sabiedrības slāņiem un grupām paust un īstenot savus uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, kultūrā un citās jomās). Kā ideāls, multikulturālisms cildina kulturālo dažādību. Piemēram, valodu, reliģiju dažādība. Sabiedrībai ir jāsniedz multikulturāla izglītība, kas sniegtu izpratni par dažādu etnisko grupu kultūru un vēsturi, sagatavotu cilvēkus dzīvei vairāku rasu vai tautu sabiedrībā. Pastāvot pretrunām starp kultūrām var rasties konflikti, kas jācenšas atrisināt, akcentējot nevis kultūras savstarpējo apkarošanu, bet gan kultūras trūkumu vispār. Kultūrai ir tautu, rasu, visas sabiedrības apvienotājas loma. Pastāv uzskats, ka multikulturālisms ir utopija (nerealizējama tagadnes pretrunu atrisināšanas ideja).”2
…
