No katra gadsimtam, no katras iepriekšējās paaudzes mēs varam kaut ko mācīties. Tas būtiski atvieglo mūsu ikdienas dzīvi un morālo vērtību izvērtēšanu, jo kāpēc gan izgudrot riteni divreiz, ja viens tāds jau sen atpakaļ tika izgudrots!? Tāpēc ar katru paaudzi mēs varam tikai uzlabot mūsu senču radīto vai arī saglabāt to tieši tādu kāds tas ir!
Pētot materiālus par viduslaiku kultūru un sadzīvi varu secināt, ka daudz, kas ir mainījies uztverē par cilvēku. Viduslaikos tika uzskatīts, ka cilvēks ir radības kronis, Dieva kalps, to neuztvēra kā personību, bet gan kā labā un ļaunā savstarpējās cīņas avotu, manuprāt, tas būtiski atšķiras no mūsdienām, jo tagad cilvēkam jau no bērna kājas piedēvē katram savu personību un palīdz to attīstīt. Cilvēks ir indivīds, kura vieta nav masā, kas visa tic vienam un rīkojas pēc nolikuma, jo katram dzīve ir dota, lai tas pierādītu sevi un savu viedokli. Tam kā izskaidrojamu varētu minēt to, ka viduslaiki bija kontrastiem bagāts laiks, kur īsie miera brīži mijās ar nemitīgiem kariem un dažādām epidēmijām, kataklizmām un badu, tas atšķiras no mūsdienu eiropiešu dzīves, jo sadzīve ir salīdzinoši augstā līmenī un arī politiskā sistēma gadu gaitā ir nostiprinājusies. Tāpat arī cilvēku viduslaikos visu mūžu pavadīja domas par gaidāmo pasaules galu, kas arī atšķiras no mūsdienām, jo mūsdienu cilvēkam audzina optimismu un prieku par dzīvi , nevis mūžīgu nolemtību un visa galu. Tāpat arī viduslaiku cilvēkam nemitīgi tiek atgādināta aiziešana, tam jābūt tai gatavai. No vienas puses tas skan pēc kaut kā, ko atgādina arī mūsdienu cilvēkam tikai pavisam savādākā nozīmē, proti, viduslaiku cilvēks dzīvo ar pesimistisku domu par nāvi, bet mūsdienu cilvēkam populārs ir teiciens „dzīvo katru dienu kā pēdējo”, kas nebūt nav domāts negatīvā nozīmē, jo tas atgādina, ka dzīve ir skaista un ir jāizbauda katra tās dienas, jāizmanto visu ko tā dod. Atšķirīgs bija arī tas, ka kari, bads, slimības, epidēmijas un nāve veidoja cilvēku priekšstatus par laiku un mūžību, par dzīvību un nāvi, jo mūsdienu eiropietis vienkārši nesaskaras ar nāvīgām epidēmijām un badu, jo dzīvo attīstītās valstīs, kur rūpējas par cilvēku labklājību un novērš krīzes medicīnā. Bet no otras puses mūsdienu pasaulē notiek tādas krīzes, kā terorisms, kas maina cilvēka uztveri par lietām, jo jebkurā gadsimtā, laikā un vietā nāve ir parādība, kas netiek uztverta ar pilnīgu vienaldzību (pēc avotiem ar secināt, ka pat alu laikmetā cilvēki tika apglabāti un tiem tika veltīti dažādi rituāli, lai cienītu viņu piemiņu). Viduslaikos cilvēks nekad nejutās pārliecināts par sevi, jo viņš sajuta arī apkārtējās pasaules nestabilitāti, viņš nebija pārliecināts arī par labāku nākotni.
…
