Mūsdienu teorijas par darba nozīmi cilvēka dzīvē

I. Harpazs (I. Harpaz) uzsver, ka pēdējā laikā liela uzmanība tiek pievērsta darbam, tā dabai un tā nozīmei tieši saistībā ar dinamiskajām pārmaiņām darba modeļos un ar nodarbinātības nenoteiktību. 1970. gados un 80. gadu sākumā bija manāmas bažas par to, ka darba vērtība Rietumu sabiedrībā ir mazinājusies un ka arvien plašāka iesaistīšanās atpūtas nodarbēs un komfortā ir aizvietojušas tradicionālo darba ētiku (Cherrington, Vecchio, 1980; Harpaz, 1988), par kādu, šķiet, runā arī Markss un Vēbers. Harpazs arī min, ka pēdējā laikā tomēr vairāki indikatori norāda, ka darba ētika ir joprojām stipra un dažu cilvēku dzīvē tā pat pieaug (Abbas et al., 1995; Lipset, 1992; Tennesen, 1994).1 Pēc literatūras analīzes secināju, ka postmodernisma teoriju autoru viedokļi tiešām ir atšķirīgi: vieni apgalvo, ka darbs mūsdienu sociālekonomiskajā situācijā ir zaudējis savu centrālo vietu cilvēku dzīvē, bet otri saskata, ka pārmaiņas pasaules sociālekonomiskajā situācijā ir ievērojami sašķobījušas cilvēku priekšstatu par darba nozīmi, taču būtībā tas nezaudē savu vērtību un nozīmi cilvēku dzīvē.
F. Vandenbergs, analizējot Marksa socioloģisko darba koncepciju, apšauba tās atbilstību mūsdienu nodarbinātības situācijai.2 Viņš apgalvo, ka Marksa teorija ir nepilnīga ar to, ka tā radās agrā industriālisma kontekstā, ka vēsturisko pārmaiņu dēļ tā vairs neattiecas uz postindustriālo ‘strādnieku bez darba’ problēmu.…