Mūzikls ir veidots ar vienotu darbības līniju un tīri dramaturģiskam aspektam tajā ir ļoti liela nozīme.
Mūzikla žanrs aizsākās 19. gs. pēdējā trešdaļā, kad ASV teātra mūzikā izveidojās tā saucamie izpriecu un ekstravagances žanri. Ņujorkas Brodveja teātrī "Niblos Garden" 1866. gadā uzvestā ekstravagance "Drūmais blēdis", kas saglabājās repertuārā ceturtdaļgadsimta un izraisīja veselu atdarinājumu sēriju, jau ietvēra dažas mūzikla iezīmes.
Žanra labākie paraugi radīti 20. gadsimta 50.gados: K.Portera „Skūpsti mani, Ket!” (1948, Latvijā iestudēta 1966. gadā), F.Loves „Mana skaistā lēdija” (1956, Latvijā iestudēta 1961. gadā), L.Bernsteina „Vestsaidas stāsts” (1957, Latvijā iestudēta 1966. gadā), R.Rodžersa „Mūzikas skaņas” (1959). Daudzi mūzikli ir ekranizēti kinofilmās.
Mūzikliem 70. gados sāka pievērsties arī latviešu komponisti. Pazīstamākais latviešu komponists Raimons Pauls ir sacerējis mūziku septiņiem mūzikliem, taču īpašu popularitāti ieguva mūzikls „Māsa Kerija” (1978). Populāri kļuva arī mūzikli - "Nāc pie puikām!" 1982. gadā, "Meža gulbji" 1995. gadā un "Leģenda par zaļo jumpravu" 2000. gadā.
Rokmūzikls kļuva par patstāvīgu mūzikla paveidu 1960. gadu beigās Amerikas Savienotajās Valstīs, pateicoties mūziklam „Hair: The American Tribal Love-Rock Musical”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1967. gadā, un pēc gada tika uzvests Brodvejā.
Par nozīmīgu pavērsienu rokmūziklu attīstībā ir uzskatāms Endrjū Loida Vēbera mūzikls „Jēzus Kristus - Superzvaigzne”, kas iedibināja jēdzienu „rokopera”.
Par vispazīstamāko latviešu rokoperu var uzskatīt rokoperu ”Lāčplēsis”, kas ir latviešu mūzikls ar Zigmāra Liepiņa mūziku un Māras Zālītes libretu.