1864.gadā ir dzimis pazīstamais Makss Vēbers. Viņa dzīves laiks aptver vienu no svarīgākajiem vācu vēstures laikmetiem – vācu valstisko organizēšanos un īstenoto politiku. Pirmo pasaules karu un tās sekas. Šā laika problēmas kļūst par Vēbera personiskās pieredzes un domāšanas neatņemamu sastāvdaļu.
Maksam Vēberam ir viennozīmīgi jāpiešķir sociologa statuss. Vēbera socioloģiskie darbi ir ne tik daudz akadēmiski akceptējami traktāti, cik sava veida akmaņlauztuves, fragmentāri projekti, kuros tiek risinātas visdažādākās problēmas.
Vēbers ir viens no socioloģijas izveidotājiem, taču viņš vērsās pret “katedras suģestiju” un “profesoru profētismu”. Izmantojot neokantisku filosofisku instrumentāriju, viņš vēršas arī pret autoritāro vērtību metafizisku un problematizē pašu zinātni. Viņam zinātne arī ir askētiska prakse, un viņa galvenais pārdomu un pētījumu priekšmets ir intelektuāli prakstiska dzīves veidošana un vadīšana. Noņemot socioloģijas un patoloģijas brilles, iespējams atklāt Vēberu kā vienu no aktuālākajiem domātājiem, kura uzmanības lokā ir pašreflektētās dzīves izveide un vadīšana, nenoteiktas ētiskas stājas izkopšana un praktizēšana.
Visprecīzāk Vēberu raksturojis Karls Jaspers, kas 1920.gadā piemiņas runā saka, ka nedz politikai, nedz mācīta vīra ( zinātnieka ) nodarbei Vēbera dzīvē nav bijusi galvenā nozīme. Jaspers arī uzsver, ka Vēbers piešķīris filosofiskai eksistencei tagadnīgu raksturu, un tūdaļ pat nošķir to no ierastā filosofa tēla.
Vēbera filosofija ir arī filosofija, kas jau izsenis tiek saukta par dzīves mākslu. Vēbera bērnības un jaunības konstelācija ir tipiskas sava laika izglītotās buržuāzijas attiecību kontekstā - ”Es semu buržuāziskās šķiras loceklis, jūtos kā tāds un esmu uzaudzināts tās uzskatos un ideālos”.
Pēc tēva parauga Vēber sizvēlējās jurispudenci un 1882.gadā iestājās Heidelbergas universitātē, taču neaizmirsa arī korporeļu saviesīgo dzīvi, kas vēlāk reizumis lika sev manīt. Vēbers mācījās ne tikai Heidelbergā, bet arī Berlīnē un Getingenē, viņa skolotāji bija tā laika izcilākie zinātnieki: Teodors Momzems, Heninrichs fon Treičke, Oto fon Gīrke, Levins Goldšmits u.c. Jurispudence Vēberu lielākoties interesē vēsturiskajā aspektā, un šis vēsturiskums izpaužas arī tautsaimniecības stadijā. Vēbersd skata ekonomisko attīstību ciešā saistībā ar dzīves tiesiskajiem, ētiski reliģiskajiem, etnogrāfiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem. Par to liecina viņa pirmie zinātniskie darbi –“Par viduslaiku tirdzniecības sabiedrību vēsturi”, “Romas agrārās vēstures nozīme valsts un privātajās attiecībās”, kas ļauj izvirzīties zinātniski akadēmiskajā pasaulē.
Šajā laikā pastiprinājās arī Vēbera interese par praktisko politiku, viņš iestājās Sociālpolitiskajā savienībā. Pēc Sociālpolitikas savienības pasūtījuma Vēbers veica Austrumelbas apgabala agrīno attiecību izpēti. 1894.gadā Naumana izdevumā Vēbers publicē rakstu “Birža”, aplūkojot agrāriešu nepatiku pret biržu, kas nereti traucē antisemītiskos toņus.
1894.gadā Vēbers uzsāka darbu Freiburgas Universitātē un savā uzstāšanās runā paziņo ne tikai par pederību buržuāziskajai šķirai, bet arī par nepieciešamību veidot spēcīgu nacionālo valsti, ko var uzveidot un vadīt tikai viņa pārstāvētā šķira. Vēlāk gan viņš uzsver, ka tādus jēdzienus kā ģimene, nācija, armija, valsts var izmantot socioloģijā, taču šie veidojumi nav sociālās darbības subjekti un kolektīvās gribas vai domas jēdzieni izmantojami tikai metaforiskā nozīmē.
1897.gadā Vēbers kļuva par Karla Knīsa pēcteci Heidelbergas Universitātē un izjuta zināmas pretrunas ar tur valdošajām patriarhālajām komunikācijas formām. Vēbers strikti iestājās par sieviešu vienlīdzību, taču sekulārajos jautājumos nespēj atrisināt radošus konfliktu – viņš pakļauj erotiku tikumības racionalitātei, tomēr vienlaikus izjūt tieksmi pēc pilnīgas erotiskās atdošanās.
…
