Jānis Einfelds ir tās latviešu prozaiķu paaudzes pārstāvis, kuras ienākšana literatūrā notiek ar diviem post – postsociālismu un postmodernismu. To var saukt par izteikti antitradicionālu paaudzi.
Einfelda īsprozā atkāpe no žanra kanona ir tik izteikta, ka teksta gabalus un gabaliņus, nav īsta pamata dēvēt par stāstiem. Tā ir neordināras īsās prozas modifikācijas, kas kritikā nosauktas par metaforām, leģendām, vīzijām un pat par einfeldiem.
Cikla „Mēs no Karību jūras” (1995.g.) tēlojumos, ko autors nosaucis par novelēm, ienāk taustāms fabuliskais sižets un izteikta pasaku tēlainība. Tāda ir pasaka par Hari Salnu, kuram karalis pavēl nocirst galvu par asinsgrēku („Haris Salna”)
J.Einfelda proza ir rakstīta pagātnes laikā.
„Haris Salna” atbilst noveles žanram tik daudz, ka tā pamatā ir neparasts, bet reāli iedomājams notikums, kas tiek risināts spraigi un strauji, nenovirzoties, ar izvērstām atkāpēm no galvenās sižeta līnijas. Respektīvi, dēls ienīst tēvu par sagandēto bērnību un kaunas, ka viņam kā domniekam, ir necili ģērbies tēvs, kas līmē afišas un aizraujas ar alkohola lietošanu.…