Vārdi „putns”un „nelidojošs” šķiet pretrunīgi. Putni, uz kuriem attiecas abi šie apzīmējumiir lieliski pielāgojušies dzīvei uz zemes, un lidot prasme viņiem nemaz nav vajadzīga.
Evolūcijas gaitā dažu sugu putni ir zaudējuši lidspēju, jo dzīvoja salās,kur tiem nebija neviena dabiskā ienaidnieka,no kura briesmu gadījumā būtu jābēg, paceļoties spārnos.
Visām mūsdienu nelidojošo putnu sugām (apmēram 50) bija senči, kas visticamāk, prata lidot. Gaisa telpas pārvaldīšana putniem deva daudzas priekšrocības.Tomēr lidošanai ir arī savi negatīvie aspekti.Lidotspēju ierobežo lielums,īpaši ķermeņa masa, kas saistās ar noteiktu barības avotu izmantošanas iespēju. Lai putns varētu lidot, vajadzīgi spēcīgi muskuļi un spalvām jābūt absolūtā kārtībā.
Iespējams,ka, piemēram, mazās salās dzīvojošie dumbrcāļi zaudējuši lidotprasmi spēcīgā vēja dēļ, kas varētu viņus aizpūst.Lielākā daļa putnu pārstāja lidot tādēļ, ka viņiem nebija nepieciešams pacelties spārnos, lai aizbēgtu no ienaidniekiem,tiem pietika ar skriešanas māku.
Par mūsdienu lidojošo putnu vidū var pamanīt potenciālus kandidātus lidot prasmes zaudēšanai, piemēram, smagās sīgas, kas lido ar milzīgu piepūli. Savukārt Dienvidamerikā dīvo tvaikoņpīles,kas lido tik zemu zemu pie ūdens virsmas.
Lieli mūsdienās dzīvojoši nelidojošie putni un mazie kivi ir vienīgie,kuriem nav raksturīgās krūts kaula šķautnes (ķīļa), pie kuras lidojošiem putniem ir piestiprināti krūts muskuļi, kas vada spārnus.…
