Nezāles, to klasifikācija

6. Īsmūža viendīgļlapji.
Nezālēm spēcīga bārkšsakņu sistēma, kas apgrūtina to mehānisko apkarošanu vēlākās attīstības fāzēs. Vairojas ar sēklām, pēc sadīgšanas cero. Nezāļu izplatību ierobežo puspapuvveida pamatapstrāde – agrs arums, kultivēšana, kā arī lobīšana, aršana un lultivēšana. Mehāniskā apkarošana biežāk apgrūtināta jo vējauzai, lāčauzai un parastai rudzusmilgai ir ļoti līdzīgas bioloģiskās īpašības ar graudaugiem. Sarenes un gaiļsāre ir vēlīnas vasaras nezāles, kas vieglākās augsnēs kartupeļu stādījumos un biešu, kaārī citu kultūraugu sējumos dīgst arī pēc tam, kad rindstarpu apstrāde jau pārtraukta. Maura skarenei ir efermēras īpašības, liela pavairošanās spēja, tās sēklas dīgst no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim.
Raksturīgākās nezāles – linu airene, vēja auza, parastā gaiļsāre, zaļā sarene, maura skarene, parastā rudzusmilga.
7. Daudzgadīgie viendīgļlapji.
Vairojas veģetatīvi un ar sēklām. Sakņu sistēma izvietota aramkārtā. Sakneņi ir vasas paveidne – pazemes stumbrs.
Lieto klasisko augsnes rudens apstrādes sistēmu ar smacēšanas un mērdēšanas metožu elementiem. Tūlīt pēc priekšaugu novākšanas ieteicama dziļa lobīšana, vieglās augsnēs – ar šķivju un nažu darbarīkiem divās kārtās, bet vidēji smagās un smagās – ar versējtipu. Lobot sakneņi jāsasmalcina – 4-10 cm garos gabalos.
…