Tiesības tā ir sistēma vispārobligātiem, formāli noteiktām juridiskām normām, kuras nosaka un nodrošina valsts, un kuras ir vērstas sabiedrisko attiecību noregulēšanai.
Tiesību pazīmes:1) tiesības sastāv no normatīviem nosacījumiem. Normativitāte t.i.sakārtotība domāšanā un sabiedriskajā dzīvē, kad viņi pakļaujas noteiktiem noteikumiem; 2)tiesības izska taisnīguma un brīvības idejas. Par taisnīgu būtu jāuzskata tas, kas kalpo cilvēces labā, neaizskar citu intewreses, nenes kaitējumu sabiedrībai. Taisnīgums ir atkarīgs no ekanomiskajiem, sociālajiem, kultūras, demogrāfiskajiem u.c.faktoriem. Brīvība- tā ir neatņemama cilvēka īpašība, tikai esot tai ir iespējama personības normāla eksistēšana. Normatīvie noteikumi, kuri nav atbilstoši taisnīgumam un brīvībai, tādi nav, ir beztiesiski un nelikumīgi.;3) tiesībām ir savs atspoguļošanas priekšmets –t.i.vara, valsts, kārtība sabiedrībā. Tieši tie realizē tiesības; 4)tiesībām ir raksturīga specifiska izteiksmes forma- likumdošana.Likumdošana- tā ir forma, kurā ir izteikta ievērojama tiesību daļa.Cita daļa- dabiskās tiesības. Tiesības, kuras ir izteiktas likumdošanā(pozitīvās tiesības) ir sekojošas pazīmes: tiesības t.i. likumos izteikta griba, formāla tiesību noteiktība (precizitāte, viennozīmīgums likuma normām) , tiesību sistemātiskums, tiesību dinamisms(tiesību kodifikācija un unifikācija), tiesības aizsargā valsts.
Tiesību sistēma- t.i. no apkārtējās vides izdalītadaudzu elementu veselums un to strukturālie veidojumi, kurus apvieno iekšējas saites un attiecības. Sistēmai ir jāveido vesels veidojums, kurai ir elementi un struktūra, kuri ir spējīgi izmainīt savu iekšējoorganizāciju ārējās vides ietekmē.Tiesību sistēma ir objektīva parādība, lai gan tā izpaužascaur likumdevēja darbību.Tiesību sistēmas sākotnējais elementsir tiesību norma-t.i. valsts noteikta vispārobligāta uzvedības noteikumi. Tiesību normas veido tiesisko institūtu, kas dalās subinstitūtos pēc darbības sfēras. Tiesisko institūtu kopums veido tiesību nozari, kuras dalās tiesību apakšnodaļās(piemēram, civiltiesības dalās ģimenes tiesībās, mantojuma tiesībās, lietu un saistību. Starp visām sistēmas struktūrdaļāmeksistē sarežģītaspriekšmetiski-funkcionālas sakari, kuri nodrošina dotās sistēmas vienotību. Izdala pamatatiesību normas: normatīvais akts, konstitucionālais likums, likumpamatoti akti,, tiesību paraža, juridisks precendents, normatīvais līgums(vienošanās sarp tiesību subjektiem. Tiesību avoti:- formas(veidi) kādos nostiprina rezultātuvalsts tiesību jaunrades darbībai, t.i.oficāli atzītasformas, kurās izteikta sabiedrības griba, kurai ir valstiski obligāts raksturs.
1.Tiesību jēdziens un sistēma. Tiesības ir cilvēka dabas un sabiedrības noteikta sabiedrisko attiecību regulācijas sistēma, kas pauž personības brīvību un kurai piemīt normatīvisms, formālā noteiktība oficiālos avotos un nodrošināta valsts piespiedu mehānisma iespēja. Tiesību norma ir vispārobligāts, formāli noteikts uzvedības noteikums, kuru uzstāda un nodrošina sabiedrība un valsts, un kurš ir nostiprināts un nopublicēts oficiālos aktos. Šis uzvedības noteikums ir vērsts uz sabiedrisko attiecību regulēšanu, nosakot to dalībnieku pienākumus un tiesības. Tiesību galvenais uzdevums ir sabiedrisko attiecību regulēšana. Tiesību realizēšanu nodrošina valsts ar piespiedu, audzināšanas u.c.ietekmēšanas līdzekļiem. Tiesību sistēma ir tiesību nozaru kopsakarība, kurā izpaužas sabiedrības vispārobligāta griba. Tiesības ir politiskās sabiedrības normatīvās funkcijas izpausme. Tiesību sistēmas: 1)romāņu-ģermāņu – Eiropas valstīs; 2)vispārējā (anglo-amerikāņu); 3)padomju; 4)ziemeļu-skandināvijas valstu; 5)tradicionālo (indusu; Āfrikas-Madagaskaras; Islāma).
1.Likumi un likumpamatotie akti. To hierarhija.
Likums –t.i. normatīvi tiesisks akts, kuram ir liels juridiskais spēks, kurš ir pieņemts stingri noteiktā kārtībā,kurš nosaka pamata normas visām tiesību nozarēm un regulē vissvarīgākās tiesiskās attiecības. Mainīt vai atcelt likumu ir tiesīgs tikai tas orgāns, kas to ir pieņēmis (Saeima).Ar likumu palīdzību, galvenais nolikumiem konstitūcijas (Satversmes)tiek nostiprināti konstitucionālo kārtības pamati, pamata tiesības un brīvības pilsoņiem, valsts kārtība, striktūra, valsts varas funkcijas , pārvalde u.tml. Likumi- tie ir akti, pieņemti īpašā kārtībā, un kurim piemīt augstākais juridiskais spēks. Likuma pieņemšanas kārtība tiek noteikta konstitūcijāun pārstāvju varas orgānu reglamentos. Likumu augstākais juridiskais spēks izpaužas tā, ka citi normatīvi tiesiski akti tiek izdoti uz likuma pamata , atbilstoši tiem, un nevar būt ar tiem pretrunā. Likumdošanas process sevī ietver: 1) likumdošanas iniciatīvu; 2) likumprojekta apspriešnu; 3) likuma pieņemšanu; 4) likuma publicēšanu.
Likumpamatoti akti- tiek pieņemti pamatojoties uz likumu un izpildot to, konkretizē likuma realizācijas kārtību (valdības rīkojumi, lēmumi, instrukcijas, noteikumi RĢ tiesību saimes zemēs normatīvie tiesību akti tiek uzskatīti par tiesību pamatavotu. Latvija pieder pie rakstīto tiesību zemēm, kur galvenā nozīme ir rakstītajiem tiesību avotiem. Pozitīvās tiesības veido likumi, valdības izdotie noteikumi. Likums ir valsts radītas tiesības, kas pieņemtas un publicētas valsts pamatlikumā noteiktajā likumdošanas kārtībā. Likums ir nozīmīgākais tiesību avots. Normatīvais akts ir tiesību normas saturoši akti, kam ir vispārējs obligāts raksturs, kurus izdod valsts iestādes savas kompetences ietvaros. Likumu var grozīt vai atcelt tikai ar citu likumu. Tiesību pamatnorma ir jānosaka likumiem, bet likumpamatotie akti kalpo precizēšanai. Pastāv formālie likumi un materiālie likumi. Likumdošanu regulē pamatlikums – konstitūcija, kas pati par sevi ir tiesiskā pamatiekārta. Valdības noteikumi ir pakārtoti likumiem, normatīvie akti kalpo par pamatu lietu izlemšanā. Likumus iedala: 1)pamatlikumi jeb konstitucionālie likumi – nosaka sabiedrības un valsts iekārtu, valsts varas un pārvaldes orgānus, vēlēšanu sistēmu, pilsoņu tiesības un pienākumus utt., 2)parastie likumi – pieņem pamatojoties uz konstitucionāliem pamatiem. Parastie likumi iedalās kodificētajos un kārtējos. Visām RĢ loka valstīm ir nostiprināta pamatlikuma prioritāte pret citiem likumiem (Latvijā – Satversme), to nodrošina konstitucionālās tiesas (Latvijā – Satversmes tiesa) vai Augstākās tiesas institūcijas. Hierarhijā normatīvie akti ir sakārtoti pēc to juridiskā spēka. Hierarhija: 1)pamatlikums (LR Satversme), 2)konstitucionālie likumi; 3)tautas nobalsošanas likumi, 4)parastie likumi, 5)MK noteikumi ar likuma spēku, 6)MK noteikumu, 7)pašvaldību noteikumi.
2.Likuma spēks laikā un telpā.
Normatīvi tiesika akta darbība t.i.juridisku seku radīšana. Darbību nosaka trīs rādītāji – laika, telpas un personu loka.
Likuma darbība laikā- turpinās no tā stāšanās spēkā brīža, līdz brīdim, kad tas zaudē savu spēku. Pieņemtos likumus Saeima nosūta izsludināšanai valsts Prezidentam , atbilstoši Satversmei, tie stājasa spēkā 14 dienas pēc to izsludināšanas , ja tajos nav noteikts cits termiņš. Likumi un citi normatīvie akti, kurus ir pieņēmusi saeima, Prezidents un Ministru kabinets tiek izsludināti ar publikāciju valsts valodā oficālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesī”. Ministru kabineta lēmumi noteikumu veidā, instrukcijas vai rekomendācijas stājas spēkā nākošajā dienā pēc to publicēšanas LV avīzē. Likums beidz darbību- beidzoties termiņam, uz kuru tas tika pieņemts, mainoties apstākļiem , kuri bija paredzēti(piemēram, kara laikā), vai ja doto aktu atceļ cits akts. Ja eksistē pretrunas starpnormatīvajiem aktiem, kuriem ir dažāds juridiskais spēks, tad darbojas , kura juridiskais spēks ir augstāks.Ja normatīvie akti ir vienlīdzīgi, darbojas pēdējais normatīvais akts. Normatīvajiem aktiem nav atpakaļejošs spēks, izņemot īpašos likumā paredzētos gadījumos.
Likuma darbība telpā – atbilstoši valsts suverenitātei normatīvie akti darbojas visā valsts teritorijā. Bet var būt akti, kuru teritoriālā darbība ir ierobežota. Teritorija- t.i.valsts robežas ietvaros esošā sauszeme,tās dzīles, kontinentālais šelfs, ūdeņi, gaisa telpa. Nosacīti valsts teritorijai pieskaita- sūtniecību teritorijas, jūras, upju, gaisa kuģi, kri peld zem valsts karoga, kabeļi, cauruļvadi, karakuģi u.c.
Pēc personu loka-vispārēja rakstura tiesību normas attiecas uz visām personām, kuras atrodas valsts teritorijā. Speciāli normatīvie akti attiecas tikai uz noteiktām personām.
Lai tiesību norma (TN) nodibinātu konkrētas tiesiskās sekas, šai normai jābūt spēkā, tam nepieciešams, lai būtu ievēroti tā spēkā esamības priekšnoteikumi un lai nepastāvētu attiecīgās TN spēkā esamības šķēršļi. Nosacīti izšķirami formālie un materiālie TN spēkā esamības priekšnoteikumi un šķēršļi. Formālie nosaka normas spēkā esamībai laikā sākuma un beigu momentu; materiālie norāda uz to, vai attiecīgo tiesību normu ir pieņēmusi kompetenta institūcija, ievērojot noteikto kārtību un vai no satura viedokļa šī norma atbilst augstākā juridiskā spēka tiesību normām. Lai piemērotu TN nepieciešams konstatēt normas spēkā esamības un izšķiramā dzīves gadījuma sakrišanu laika ziņā. TN piemērojamības jēdziens ietver TN attiecināmību uz konkrēto dzīves gadījumu, vērtējot no tās spēkā esamības laikā (intertemporālā piemērojamība), no šīs normas konstitucionalitātes (konstitucionālā piemērojamība) un satura viedokļa, bet arī no tiesību normu savstarpējo kopsakarību viedokļa. Īpaši jāizšķir TN interteritoriālā piemērojamība. TN spēks laikā var izpausties trejādi: 1)uz priekšu vērsts spēks (regulē visas tās tiesiskās attiecības, kuras nodibinās pēc piemērojamās normas spēkā stāšanās); 2)tūlītējs spēks (ties.attiec, kas nodibinājušās agrākai TN spēkā esot, bet turpinās pēc jaunās TN spēkā stāšanās); 3)atpakaļ vērsts spēks (jaunā TN tiek piemērota gan pagājušām ties.attiec., gan turpinātām un to sekām). …
