1. lekcija Ievads priekšmetā. Nodokļu evolūcija. Nodokļu un nodevu attīstība Latvijā
Nodokļi, kā valsts finansu avots, kas ir obligātie maksājumi valsts vai valdnieka labā ir zināmi no seniem laikiem. Kā apgalvoja angļu ekonomists S.Parkinsons – „Nodokļu aplikšana ir tik veca, kā pasaule un to pirmsākumu forma ir radusies tad, kad kāds vietējas cilts valdnieks lika aizsprostot upes ieteku vai aizžogoja kalnu pāreju un ņēma maksu par caurbraukšanu no tirgotājiem un ceļotājiem”.
Speciālisti nosacīti izdala trīs nodokļu aplikšanas vēsturiskas attīstības posmus. Katrs nākamais posms no iepriekšēja atšķīrās ar nodokļu nozīmes paaugstināšanu valsts ienākumos, kā arī nodokļu mehānismu attīstības pakāpi.
Pirmajā posmā rādās pirmie – ļoti primitīvi un pamatā naturālie obligātie maksājumi, šīs posms raksturojas arī ar nesistēmisko nodokļu iekasēšanu bez speciālās iekasēšanas institūcijas. Nodokļi paradās līdz ar valsts veidošanos, valsts institūtu (armijas, ierēdņu, tiesu) uzturēšanai, kas nosāka ari vajadzību pēc nodokļiem. Viens no pirmajiem avotiem, kas liecina par nodokļu esamību ir senas Ēģiptes aktos, kur augsta ierēdņa pienākumos ir minēts vēršu iekļaušana nodokļu sarakstos. Nodokļu iekasēšanu veica teritoriju ierēdņi, kuriem palīdzēja tiesneši, rakstveži un karaspēks. Sena Grieķijā (VII – IV gadsimti pirms mūsu ēras) nodokļu sistēma, kā pabeigts un funkcionējošais mehānisms neeksistēja. Valsts iekasēja atsevišķus maksājumu veidus, piemērām, ienākuma nodeva (1/5 daļa no ienākumiem) vai preču pārvadāšanas nodeva (1/10 daļa no vērtības). Pirmā nodokļu sakārtošana – Oktavians Augusts. Sākotnēji paradās nodoklis (vectigal) par sabiedriskās zemes lietošanu un pēc speciāliem sarakstiem pienākums maksāt nodokli (tributum) kara vajadzībām atbilstoši īpašuma un ģimenes stāvoklim. Sākotnējā periodā attīstīta naturālā nodokļu iekasēšana (annona – pārtikas piegāde ķeizaram), provinču iedzīvotāji maksa stipendium, kas pēc būtības ir ienākumu kontribūcija un decuma, kas ir zemes nodeva, 1/10 daļa no ražas. Iekasēšanu nodrošina nodokļu „atpircēji”, kas iemaksāja noteikto naudas summu valsts kasē, pēc tam iekasēja to no maksātājiem. Vēlāk nodokļu summu (cenzs) noteica speciālie ierēdņi – cenzori uz nodokļu sarakstu pamata (pārskatīja reizi piecos gados, pamatojoties uz zvērestiem). Kopējais nodokļu maksājumu veidu skaits ir virs 200 nodokļiem - zemes, īpašuma (dzīvokļu), vergu, lopu nodokļi, tirdzniecības apgrozījuma nodoklis (venelitium) – 1%, Vergu tirdzniecības apgrozījuma nodoklis – 4%, ceļu nodeva, mantojuma nodoklis, vīna (graudu, gurķu, ziepju) nodoklis, ievedmuita – izvedmuita (portorium), līdzīgie tagadējiem licenču maksājumiem – maksājumi par pirts turēšanu, vergu tirgotāju, prostitūtu nodeva; sardzes uzturēšanas maksājumus. Senai Romai piemīt arī eksotiskie maksājumu veidi – nodeva par zelta vainagu (par uzticama pavalstnieka jūtu apliecinājumu), nodeva par ēzeļu zīmīti, par zīmoga uzlikšanu). Vēsturē ir labi zināms Imperatora Tita Flavija Vespasiāna (69-79 gadi m.ē) - izsmeļamo tualešu nodoklis – „Pecunia non olet” – „Nauda nesmird”.
Bizantijas imperatori Diokletiāns un Konstantīns mēģināja reformēt nodokļus – attīstījās zemju nodokļu aplikšana (capitatio iugatio), nodokļu noteica ar ediktiem katrus 15 gadus. Arodu darbinieki un tirgotāji maksāja nodokļus atbilstoši korporāciju sarakstiem. Eksistēja arī tirdzniecības nodevas.
Seno un viduslaiku obligātie maksājumi drīzāk ir „quasi” nodokļi, kas eksistēja tikai kā neliela sastāvdaļa valsts ienākumos (papildus kara trofejām m, valsts īpašumu ienākumiem). Viduslaikos nodokļu sistēmas tā arī neizveidojas, to pamatu veido „galvu nodokļi”, kas praktiski neņēma vērā iedzīvotāju maksātspēju. …
