Priecīga mums ir šī diena.
Helēna stāvēja pie rīta rasā norasojušiem vārtiņiem un skatījās , kā lēni tālumā pazūd vāķētāju vecišķie stāvi .
Helēna bija mierīga upe . Ar gludu spoguļvirsmu . Viņa aizvēra vārtiņus un devās uz valriekstu koku pie Todhauzena . Viņa apsēdās blakus.
Gaisma , kas nāca no Helēnas , un gaisma , kas kāpa no upes , saplūda . Todhauzens gribēja tai pieskarties . Viņš ņēma Helēnu aiz rokas , un viņi devās uz upi .
,,Uzklausi mani”, teica Todhauzens . Mēs abi ar māti ienīdām Eleonoru , ļoti stipri . Māte man teica , ka tēvs neesot piedzimis pareizā pasaulē . Viņš visu laiku gribēja aizbēgt , bet mātes mīlestība viņu atturējusi . Ar laiku tēvā radies aizvainojums . Mātes nasta kļuvusi vēl smagāka . Un tad kādu rītu tēvs aizgājis un noslīcinājies . Pēc bērēm māte sēdēja tēva istabā un beidzot atrada vēstules no Eleonoras un tēva vēstuli viņai , kura palika neaizsūtīta . ‘’
Todhauzers lasīja Helēnai priekšā šīs vēstules , tad tās paņēma Helēna un ieklāja upes ūdenī . Papīrs izšķīda un lēni aizplūda . Saskatījušies viņi nometa drēbes un ieskrēja upē . Nosaluši un tāpat kaili uzmanīgi apgūlās viens otram blakus. Helēna aizmiga un redzēja sapni –
Svētā sieva sēž uz augsta kalna , balts kamols klēpī , tas nebija kamols , tas bija kupariņš. Vientuļa sieva lasa priekšautā akmeņus , tad ņem pa vienam un met tos tālumā , teikdama :
Kas miris , lai dzīvo , kas dzīvo , lai mirst .
Un mestie akmeņi pārtapa cilvēkos .
…