Nora Ikstena, lai cik dīvaini tas arī neliktos, ir Rīdziniece, kaut gan daudzi viņ
uzskata par ikšķilieti, un dzimusi Rīgā 1969. gadā. Bērnību līdz 4. klasei pavadījusi Tomsona ielā (šis ielas nosaukums parādās arī viņas grāmatā Jaunavas mācība), bet vacāki izlēmuši viņu sūtīt uz Ikšķili, kurā pavadīti četri, kā viņa pati saka, skaisti un ļoti jauki gadi. Pēc tam Nora atkal atgriezusies Rīgā un mācījusies 7. vidusskolā, kuru uzskatīja par paraugskolu. Rakstniece intervijā „Santai” atzīst, ka tolaik kaislību un emociju ziņā dzīvi vēl nav pazinusi, bet bija jau saskārusies ar diezgan smagām lietām. „Staigāju pa tādām vietām, kur grāvī varēja iekulties viens un divi... un daži mani bērnības draugi šo iemeslu dēļ jau ir Ikšķiles kapos”. Viņas pirmie divi darbi ir stāstu krājumi – Nieki un izpriecas (1995) un Maldīgas romances (1997), viņas pirmais romāns ir Dzīves svinēšana (1998), kas ir izdots arī dāņu valodā, pēc tam Jaunavas mācība(2001), kuras Baņutas Rubesas tulkotos fragmentus publicējis amerikāņu žurnāls Bee Museum un Dzīves stāsti (2004). Ir iznākusi arī Zīdtārpiņu musināšana – grāmata par Māru Zālīti, kas neesot gluži biogrāfisks vēstījums. Viņa ir strādājusi arī pie diviem filmu scenārijiem – Harija Beķera filmai Nora un Eleonora un Artas Bisenieces Tēvreize. Šajā žanrā viņa debitēja 2001. gadā – ar scenāriju filmai Pasaules nepasaule par Ņujorkas latviešu dzejnieku Elles ķēķi. Ikstena pati apgalvo, ka sākusi rakstīt no vientulības, kad vēl mācījusies filoloģijas fakultātē un strādājusi literatūras muzejā, kur viņai vajadzējis pārrakstīt Raiņa rakstītās un Rainim adresētās vēstules. Tolaik viņa nekur negāja un nekur nepiedalījās.…
