Normatīvo aktu hierarhija un tās nozīme

Tiesību avotu iedalījums Latvijas tiesību sistēmā ne visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme un tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupās. Latvija ir “rakstīto tiesību” zeme, tādēļ rakstītos patstāvīgos tiesību avotus būtu pareizi uzskatīt par pamatavotiem, bet nerakstītos – tiesību paražas un vispārīgos tiesību principus par papildus (subsidiāriem) tiesību avotiem. Šie tiesību avoti tiek izmantoti tad, ja nav attiecīgas rakstītas tiesību normas. Šajā referātā sīkāk tiks aplūkoti tiesību pamatavoti, t. i., normatīvie tiesību akti, kuriem romāņu – ģermāņu tiesību saimes zemēs tiek ierādīta svarīga vieta. Normatīvie tiesību akti Jēdziens “normatīvais tiesību akts” ietver – satversmes likumus, likumus, kodeksus, normatīvos līgumus, Ministru kabineta noteikumus, pašvaldību saistošos noteikumus un citus normatīvos aktus. To nosaukums atkarīgs no institūcijas, kura to izdod. Tiesību akts var saturēt vispārējus (abstraktus) vai individuālus (konkrētus) juridiskus priekšrakstus. Vispārējs juridisks priekšraksts ir tiesību (juridiska) norma un to kopums veido tiesiskās regulēšanas mehānisma pamatu, bet ar individuāliem juridiskiem priekšrakstiem tiek regulēta konkrētu tiesību subjektu uzvedība.* * Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. TNA, Rīga, 1999., 65.lpp.