(notarius - rakstvedis) – iestāžu kopums, kuras kompetentas veikt notariālas funkcijas. Latvijas Republikas notariālās funkcijas savas kompetences robežās izpilda zvērinātu notāru kantori (biroji), Pagasttiesas un Bāriņtiesas pilsētās, kurās nav zvērinātu notāru, kā arī LR diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārzemēs.
Kompetencē ir: taisīt notariālos aktus un apliecinājumus, pieņemt glabājumā naudu, vērtspapīrus un dokumentus, gādāt par tiesību un tiesību nodrošinājumu nostiprināšanu Zemes grāmatās, sastādīt aktu, līgumu, uc. Notariālo dokumentu projektus, izgatavot dokumentu norakstus un tulkojumus, veikt citas likumos paredzētās notariālās darbības un sniegt citu juridisko palīdzību. Notariālās funkcijas pilda Zvērinātu notāru kantoros (birojos), Tieslietu ministra iecelti Zvērināti notāri, vcai viņu palīgi likumā paredzētajos gadījumos ; Pagasttiesās un Bāriņtiesās – šo tiesu priekšsēdētāji, vai tiesas locekļi, kuriem tas uzdots ar tiesas lēmumu, bet LR diplomātiskajās un konsulārajās iestādēs – amatpersonas (parasti konsuli), kurām notariālo lietu kārtošana uzlikta ar LR Ārlietu ministra rīkojumu.
Organizāciju un darbību LR, notariālo funkciju izpildes noteikumus un kārtību nosaka Zvērinātu notāru kantoros (birojos) 1937. gada 16. decembra Notāru (Notariāta) likums, kura darbība tika atjaunota 1993. gada 1. septembrī ar LR Augstākās Padomes 1993. gada 1. jūnija lēmumu ; Pagasttiesās un Bāriņtiesās – LR 1995. g. 6. novembra likums „Par bāriņtiesām un pagasttiesām”; diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās – Notariāta likums un LR Ārlietu ministrijas instrukcijas.
2. Notariāta rašanās un vēsturiskā attīstība
Nepieciešamība radās tad, kad attīstījās civiltiesiskais apgrozījums, un vajadzēja juridiskos aktus apstiprināt rakstiski. Pirmsākumi – senajā Romā, vēl pirms mūsu ēras – testaments, ilglaicīgs līgums, uc. Tos sauc par „tabeleoni”? Par notāriem senajā Romā sauca grāmatvežus, izglītotus vergus, kas veica mantas uzskaitījumus īpašniekam. Notārs radies no vārda (nota) –zīme, tātad notārs – rakstvedis.
Nosaukumu „notārs” sāka lietot viduslaikos. Tabeleoni sāk darboties, kā privātas personas, bet viņu darbībai sāk pievērst uzmanību valsts struktūras. Viņi īstenoja Romas valsts likumu dzīvē, tāpēc vēlāk jau viņiem jāsaņem no valsts licences, jāsamaksā valsts nodeva. Notariāts – privāti publiska organizācija, jo visiem aktiem tiek piešķirts publisks raksturs – respektīvi notariātam ir divējāda daba, tas saglabājies līdz mūsdienām.
Viduslaikos, kad samazinās preču apjoms, notāru skaits ir neliels – pie baznīcām, pie karaļu galmiem. Spānijas karalis, kas sponsorēja Kolumbu, norīkoja uz šī kuģa savu notāru, lai tas varētu nostiprināt īpašuma tiesības uz jaunatklātajām zemēm.…
