DNS ir vislielākā organiskā molekula šūnā. Tā atrodas kodolā, mitohondrijos un hloroplastos, baktēriju šūnām – brīvi citoplazmā.
DNS uzbūvi noskaidroja Kembridžas universitātes zinātnieki Frānsiss Kriks un Džeimss Vatsons 1953. gadā. Pēc 9 gadiem viņi par šo atklājumu saņēma Nobela prēmiju.
Abas DNS veidojošās polinukleotīdķēdes ir savienotas ar ūdeņraža saitēm. Ūdeņraža saites veidojas starp slāpekļa bāzēm, kuras atbilst viena otrai pēc formas. Tās ir adenīns un timīns, citozīns un guanīns. Slāpekļa bāzes, kuras spēj savienoties ar ūdeņraža saitēm, sauc par komplementārajām (viena otrai atbilstošajām) bāzēm vai par komplementārajiem bāzu pāriem. (A un T, C un G). Pašu savienošanās principu sauc par komplementaritātes principu. Tāpēc A un T daudzumi DNS vienmēr ir vienādi, kā arī C un G daudzumi ir vienādi. Zinot vienas slāpekļa bāzes daudzumu DNS, ir iespējams aprēķināt pārējo slāpekļa bāzu daudzumu. (Ja A ir 33%, tad arī T ir 33%. C un G summāro daudzumu iegūstam, atņemot no 100% kopējo A un T daudzumu, 100% - 66% = 34%. Gan C, gan G ir 17%).…