Sākumā pamatošu šādas grāmatas izvēli. Jāsaka, ka apzināti meklēju grāmatu krievu valodā, bet nebūt ne tāpēc, ka šo valodu pārzinātu ievērojami labāk kā angļu valodu, kas nebūt tā nav. Gluži vienkārši man šķita interesanti, ko mūsdienu krievu vēsturnieki domā un raksta par Rietumeiropas vēsturi. Jo nevar noliegt, ka Krievijā bieži dzimst daudz jaunas, lai arī bieži vien absurdas, domas. Tāpēc, gluži loģiski, mana izvēle krita uz grāmatu, uz kuras vāka rodams uzraksts, ka šī ir „labākā augstskolu mācību grāmata pēdējā desmitgadē1”. Manuprāt, šis uzraksts parāda, ka tai vajadzētu atainot vispārpieņemto viedokli Krievijas vēstures zinātnē par Vācijas vēsturi.
Svarīgi ir kaut ko uzzināt arī par grāmatas autoru. N. V. Pavlovs augstāko izglītību ieguva 1973. gadā prestižajā Maskavas valsts starptautisko attiecību institūtā, šobrīd ir Brīvā Krievijas – Vācijas publicistikas institūta profesors.2 Viņš ir viens no ievērojamākiem Krievijas ģermānistiem, galvenais zinātniskais līdzstrādnieks Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūtā3.
Par grāmatu priekšstatu var gūt arī vēl to nelasot, vien aplūkojot izmantoto literatūru un avotus, kā arī tās uzbūvi – satura rādītāju. Pārsteidz, ka pretēji sagaidāmajam, tikuši izmantoti pārsvarā vācu valodā un pašā Vācijā radīti darbi (Avotu sarakstā krievu valodā ir tikai 3 darbi, bet vācu – 10, literatūras sarakstā savukārt vācu valodā ir 48 darbi, krievu – 36, turklāt 7 no tiem paša autora agrāk rakstītie un izdotie)4. Arī satura rādītājs pārsteidz ar to, ka Vācijas Federatīvai republikai tiek veltīta daudz lielāka uzmanība nekā Vācijas Demokrātiskajai republikai (pirmajai – 185 lapaspuses, otrajai – 75)5. Tāpēc šķiet, šeit nebūt nebūs darīšana ar kādu, kurš iesakņojies vecajās tradīcijās, uzskatot vien vareno krievu nāciju par gaismas nesēju visā pasaulē. Taču diezin vai var atzīt par tādu arī ASV. Tieši tāpēc ir interesanti, ko tad šāds skatījums uz vēsturi var pateikt. …
