Stāstā dominē laika saspiešana, kad viss stāstītais notikums norit ātrāk nekā to izlasot. Bet lai izklāstītu kādas situācijas patiesi lielo saspringtību vai nopietnību, reizēm autors pielietojis laika izstiepšanu. (Vecā vīra lūpas izstiepās smaidā, mutes kaktiņos ievilkās krokas, mēmo smaidu pavadīja dzestrs skatiens.)
Darbā galvenokārt ir izmantota dzīves telpa – kā noteikta darbības vieta, piem., Gobseka istaba, Grāfa māja. Nedaudz ir sajūtama arī simbolu telpas pielietojums – grāfa istabas ainas, kur viņa rūpes un uztraukumi saskatāmi istabas haosā, ko pēc sevis atstāji. Cik iekšēji dziļi bija sagrauts un bezspēcīgs, tik ļoti istaba izdemolēta un nekārtīga. (Šī garīgā depresija uzspieda visam savi zīmogu: mēbeles viņa istabā bija nekārtībā, smalkos trauslos priekšmetus klāja putekļi un zirnekļu tīkli...)
1. Literārā darbā valoda atbilst 19. gs sākumam raksturīgajam valodas lietojumam, kurā maz tiek izmantoti dažādi tēlainās izteiksmes līdzekļi. Autors maz izmanto svešvārdus, bet daži no tiem – korsārs, dendijs, herodiāde, u.c. Teksta pamatā ir viena cilvēka monologs, kurā tiek atklāti vēl citi monologi un dialogi. Šajā stāstā galveno darbību virza dialogi, ne autora apstāsti par notiekošo.
Darbā valoda ir vienkārša un veidota no saliktiem, bet salīdzinoši īsiem teikumiem, atvieglojot tā uztveršanu. Tomēr mazais tēlaino izteiksmju lietojums to padara grūtāk lasāmu, reizēm pat lauzītu.
2. Balzaks nav aizrāvies ar tēlaino izteiksmju pielietojumu, bet par to trūkumu arī nevar sūdzēties. Grūti izcelt kādu īpašu izteiksmju grupu, jo tās visas tiek lietotas vienlīdzīgā daudzumā. Pielietotās alegorija – apbērt laipniem vārdiem, redzēt cauri cilvēkam, nomērīdams ar acu skatienu. Metaforas – seja – mēness vaigs; zelta straumes; gobsekss -sirdsapziņas balss. Epiteti – salda balstiņa, ādas zeķes nekaunīgie smiekli, dzestrs skatiens u.c.
…