Dzejoļu krājuma nosaukums ir „Si minors”. No mūzikas zinām, ka minors pats par sevi ir pretstats mažoram, klausītāju ausīm tas skan bēdīgi. Si minors pats par ir diezgan vienkāršs salīdzinājumā ar citiem minoriem pēc zīmju skaita pie nošu atslēgas – fa diēzs un do diēzs – re mažoram paralēlā minora gamma. Arī O. Vācietis savā dzejoļu krājumā „Si minors” pauž pesimistiskas jūtas, lielākajai daļai dzejoļu raksturīga skumja un drūma noskaņa, piemēram, dzejolī „Brīdinājums” dzejnieks runā par to, ka prieki un bēdas allaž iet roku rokā, ir nepareizi priecāties un neiedomāties, ka pēc mirkļa ar mums var notikt kaut kas slikts, kas visu dzīvi var apgriezt ar kājām gaisā, ja ne to pavisam izbeigt. Arī daļa dzejoļu atspoguļo kara laiku un dzīvi padomju režīmā, Vācietis dēvēts par kolaboracionistu (dzimtenes nodevējs, kas brīvprātīgi sadarbojas ar okupantiem), lai gan šajā dzejoļu krājumā paustas pavisam pretējas atziņas un idejas, piemēra, dzejolī „Baltijas jūra”, kurā Vācietis runā par to, ka latviešiem, par spīti visam, jāpaliek uzticīgiem savai tēvzemei un nevis no tālienes, bet gan atrodoties tepat:
„Un –
sāpiet un dzīstiet,
un mīliet,
un nīstiet,
bet –
dzīvi vai miruši
šeitpalieciet.”
Dzejoļu krājums „Si minors” ir iznācis apgrozībā 1982. gadā, laikā, kad Latvijā latvieši jau sāk runāt par dzīvi savā brīvā valstī, jo PSRS režīms jau ir netālu no sabrukšanas robežas, šis ir pēdējais dzejnieka dzīves laikā iznākušais viņa dzejoļu krājums, jo 1983. gadā Ojārs Vācietis nomira. Šajā laikā jau sākas provokācijas, tūlīt jau klāt būs 1986. gads ar visiem mums sen zināmo grupējumu „Helsinki 86”. Alkas pēc brīvības atspoguļojas nevienā vien dzejolī šajā krājumā, piemēram, tāds ir dzejolis „Cilvēku nepacietība”:
„.. Mūs neskāra
zaļa dzīvība.
Tagad tik tumši pelēka,
ziema,
tagad tik tumšas dienas,
ka nevari pats savu rītdienu
saskatīt.
Un dvēsele brēc
pēc ceļu rādoša
zaļa skala.”
…
