Onorē de Balzaks ir ievērojams kritizētāja reālisma pārstāvis pasaules literatūrā. 19. gadsimta franču rakstnieks.
Onorē de Balzaks dzimis 1799.gada 20. maijā apriņķa pilsētiņā Tūrā. No sava tēva biznesmeņa Onorē mantoja dzīvu temperamentu. Viņa māte bija garastāvokļa cilvēks, kas interesējās par mistiskām mācībām. Ar to varētu būt izskaidrojama paša Balzaka par zviedru zinātnieka, filozofa un mistiķa E. Svedenborga un austriešu ārsta F. A. Mesmera teorijām. 1819. gadā pabeidzis tieslietu skolu Parīzē, Balzaks tomēr neuzsāka jurista karjeru, bet veltīja sevi literārajam darbam. Pirmās publikācijas bija traģēdija „Kromvels” un daudzi ar dažādiem pseidonīmies izdoti romāni, no kuriem vēlāk Balzaks atteicās. Viņš kļuva pazīstams ar vēsturisku romānu „Šuāni”, bet pirmos lielos panākumus guva 1831. gadā ar romānu „Šagrēnāda”, kurā tēlota Parīze pēc Jūlija revolūcijas.
Balzaka lielākais darbs – no 90 romāniem un stāstiem sastāvoša epopeja „Cilvēciskā komēdija”, kas attēlo 19. gadsimta pirmās puses franču sabiedrību. Epopeja sadalīta 3 daļās, kas nosauktas par etīdēm. Daudziem romāniem ir kopīgi personāži . Pirmā daļa ir tikumu etīdes, tās ir privātās provinces, Parīzes, militārās un lauku dzīves ainas. Otrā daļa – filozofiskās etīdes. Tas ir grandiozs, dziļi analītisks franču sociālās dzīves pētījums. Epopejā atainots aristokrātijas noriets, buržuāzijas netīrie, komerciālie darījumi, zinātnieka traģēdija kapitālistiskajā pasaulē, parādīts, kā materiālās intereses virza politisko dzīvi. Attēlotas arī vienkāršo ļaužu tikumiskās īpašības. 1842. – 1848. gadā „Cilvēciskā komēdija” tika izdota 17 sējumu izdevumā. Trešajā daļa – analītiskās etīdes. Parīzes dzīves ainiņas bieži uzrakstītas fizioloģiju garā, proti, tās bija satīriskas vai vienkārši jocīgas skices.
Balzaks sarakstījis arī vairākas lugas, kā arī Dž. Bokačo un F. Rablē ietekmē „Draiskos stāstus”. …
