Atvērtais kods ir jēdziens, kas labi pazīstams programmētājiem, hakeriem un mediju pētniekiem, bet plašākai publikai diez vai ir ikdienas sarunu temats. Tomēr jāatzīst, ka aizvien biežāk ar to nākas saskarties arī ļaudīm, kas nepieder pie rūdītu datorfanu loka. Pirmkārt, pats jēdziens ir gana poētisks un prasīt prasās, lai to lietotu arī laji. Es šeit runāju par jēdziena anglisko versiju, proti, open source jeb burtiski — "atvērto avotu". Nekā romantiska te gan nav, jo runa ir par principu, ka programmas izveidotājs neslēpj kodu jeb pirmkodu (source code), kas izmantots programmas radīšanā. Ja kods ir pieejams, citi cilvēki var šo programmu pārveidot vai papildināt atbilstoši savām spējām un patikšanai. Piemēram, Microsoft neatklāj savu programmu kodus, tāpēc, piemēram, operētājsistēmu Windows nākas pirkt kā pabeigtu un nemaināmu produktu. Netrūkst cilvēku, kam šāda lietu kārtība šķiet negodīga vai vismaz neradoša. Tāpēc izveidojās atvērtā koda kustība, kuras pamats ir brīva programmu veidošana (vispopulārākā ir operētājsistēma Linux), bet kurai ir arī sava ideoloģiskā pozīcija. Tieši ideoloģiskās pārliecības atvērto kodu padara par kaut ko vairāk nekā programmētāju problēmu un "atvērtais avots" iegūst jaunu nozīmi. Šis jēdziens spēlē aizvien lielāku lomu diskusijās par autortiesību taisnīgumu, par brīvības iespēju sabiedrībā, kur sazināšanās līdzekļus kontrolē valsts vai privātais bizness, par cilvēka atsvešinātību un iespēju pretoties patērētāju kultūras iespaidam.…
