Ielādētāji
Pārsvarā datorsistēmas spēj izpildīt tikai operatīvajā atmiņā esošu kodu. Mūsdienu operētājsistēmas tiek glabātas uz cietajiem diskiem, kompaktdiskiem, flash diskiem vai citā paliekošā (tādā, kam nav vajadzīga enerģija, lai uzglabātu informāciju) datu nesējā. Kad dators tiek ieslēgts, tā operatīvā atmiņa ir tukša, un datora iekārtas pašas nespēj veikt tādas sarežģītas operācijas kā programmu (operētājsistēma ir programma) ielāde no diska. Tādējādi, lai ielādētu programmu, ir vajadzīga programma, kas to izdara – bezgalīgs cikls.
Šī problēma tiek atrisināta, izmantojot mazu programmu – ielādētāju, kuras vienīgais uzdevums ir ielādēt operētājsistēmu. Mūsdienās ielādēšanas process ir sadalīts vairākās pakāpēs, kur vienkāršākas programmas ielādē arvien sarežģītākas programmas, līdz pēdējā no tām ielādē operētājsistēmu IBM PC savietojamos datoros pirmā pakāpe ir BIOS (Basic Input/Output System), kas atrodas speciālā atmiņas apgabalā (fiziski ir atsevišķa mikroshēma), kas nezaudē savu saturu, kad dators ir izslēgts, un procesors ir konstruēts tā, lai ieslēgšanās brīdī tas automātiski sāktu izpildīt BIOS. BIOS galvenais uzdevums ir iedarbināt cietos diskus un citas iekārtas, lai no tām varētu nolasīt otrā līmeņa ielādētāju, kā arī atrast derīgu ielādētāju, ielādēt to un nodot tam izpildi.
Ielādes otrais līmenis ir tas, ko mēs mūsdienās saucam par ielādētāju. Bieži šis līmenis ir sadalīts sīkāk. Tas parasti tiek darīts tehnisku ierobežojumu dēļ, jo, piemēram, IBM PC datoros Master Boot Record izmērs ir tikai 512 baiti. Mūsdienās izplatītākie otrā līmeņa ielādētāji ir NTLDR (spēj ielādēt tikai Windows), LILO un GRUB[1].
LILO
LILO jeb Linux Loader ir vienkāršs ielādētājs domāts Linux operētājsistēmām, taču tas spēj ielādēt arī citas, piemēram, Windows. LILO nav atkarīgs no konkrētām failu sistēmām un spēj ielādēt no cietajiem diskiem un disketēm[2].
…
