Operete – (itāliski - operetta) Termina operete laika gaitā mainijusies. 17.-19.gs. tā bija neliela opera. 18.gs. ar to bieži saprata kādu žanra tipu, pārsvarā: Sadzīves komēdiju, pastorāli. Austrijā un Vācijā ar to saprata dziesmuspēli un citus komiskās operas paveidus ar runātiem paveidiem.
Franču komponists Ofenbahs 19.gs. 50.-70. gados par opereti nosauca nelielus viencēliena sacerējumus ar sadzīvisku raksturu, kas bija tuvi franču komiskajam žanram Fortunio.
Līdzīgus parodiska rakstura sacerējumus viņš dēvēja par “Muzikālu bufonādi”, bet parodijas vairākos cēlienos par bufoperām. Vēlāk visus šos uzvedumus sāka saukt par operetēm.
Mūsdienu izpratnē operete ir muzikāli dramatisks sacerējums, kurā vokāli un instrumentāli numuri mijas ar dejām un runātiem dialogiem. Operetes muzikālās dramaturģijas pamatā ir sadzīves un izklaidējošas mūzikas formas, galvenokārt strofskās dziesmas un raksturdejas.
Muzikāli dramatiskās formas ziņā operete ir tuva operai, bet ārijas, ansambļi un kora numuri parasti ir vienkāršāki, ieturētu dziesmu un deju raksturā. Vokālajos un horeogrāfiskajos numuros ir ietverta darbības attīstība, idejas apstiprinājums, radot dramaturģiski un vokāli vienotu izrādi.
Tas atšķir opereti no vodeviļas (situāciju komēdija ar kuplejām, kuras izpilda mūzikas pavadijumā, radies 15.gs.) un citiem komedijas rakstura sacerējumiem, kuros mūzikai ir tikai izteikta palīgfunkcija – dekoratīvs divertisments. Operete ir radniecīga noteikta tipa operai, tikai ar izvērstākiem skatuves dialogiem. Vispārpieejamā muzikas valoda, cieša saikne ar attiecīgās tautas sadzīvi un laikmetu, vēršs opereti par demokrātisku mākslas žanru, kas paredzēts visiem ne tikai augstākājai un bagātākaijai sabiedrības, bet arī sabiedrības vidusdaļai.
Francija:
Operetes pamati meklējami daudzu tautu muzikāli komiskajās izrādēs (16. – 18. gs. itāļu masku komēdijas, spāņu farsa teātris, franču gadatirgu teātris, vācu dziesmuspēle).
Kā muzikālā teatra patstāvīgs žanrs tas izveidojās 19.gs. 50. – 60. gados Francijā.
1854. gadā F. Ervē un gadu vēlāk Ofenbahs lilajos Parīzes bulvāros un tirgus laukumos izveidoja divus muzikālas parodijas un miniaturus teātrus, iedibinot Parīzes operetes tradīcijas. Viņi radija desmitiem viencēliena operešu diviem līdz četriem aktieriem. Ofenbaha darbos bieži vien savijas satīra, komēdija un lirika. Populārākie Parīzes operetes paraugi bija Ofenbaha “Skaistā Helēna”, “Perikola”, Š Lekoka “Ango kundzes meita”, R. Planketa “Kornerviļas zvani”
Ausrija:
19.gs pēdējā ceturksnī operetes radās arī citās zemēs. Priekšplānā izvirzijās jaunā Vīnes operetes skola, piemēram: F . Supē, J. Strauss (dēls), K. Millekerns, sasniedzot savu uzplaukumu 20.gs. sākumā.
Jaunā Vīnes operete bija tālu no sabiedrības problēmām un ikdienas, satīru nomainija nopietnāks žanra ievirziens – bufonāde. Tomēr Lehārs un Kalmāns paplašināja operetes emocionāli tēlaino diapazonu. Popularitāti ieguva lēnie valši, dažadas amerikāņu dejas – regtaims, fokstrots, šimmijs, tango, plaši tika ieviesta ungāru tautas mūzikas intonācijas un ritmi.
…
