Pasaules ekonomiskās krīzes gados Versaļu sistēmas sabrukšana paātrinājās. Spēku samērs Eiropas kontinentā kardināli izmainījies. Konkurence starp vadošajām kapitālistiskajām valstīm arvien pieauga, ko varēja īpaši atzīmēt bruņošanas sacīkstēs. Vācija dabūja sev tiesības atjaunot savu militāro potenciālu, tā bija atbrīvota no reparāciju izmaksāšanām. Pēc Versaļu līgumu sistēmas revīzijas, bijušo uzvarētāju un zaudētāju valstu stāvoklis izmainījās. It īpaši pasliktinājās Francijas pozīcijas. Francijas drošību apdraudēja Vācija, tas jau bija jūtams 30. gadu sākumā. Tieši tāpēc Francija uzsāka sarunas ar PSRS, kas beidzās ar franču-padomju pakta parakstīšanu 1932. gadā. Krīzes gados saasinājās situācija arī Tālajos Austrumos. Ķīna joprojām palika par Lielbritānijas, Japānas un ASV „kaujas lauku” par ietekmi šajā teritorijā. Japāna centās panākt monopolveida kundzību un loloja plānus par „Varenās Āzijas” izveidošanu. Šīs plāns sāka īstenoties ar Mančžūrijas iekarošanu 1931. gadā. Tautu Savienība aizsūtīja uz Ķīnu savu komisiju, kura neatzina tās valdības patstāvīgumu, kuru izveidoja Japāna Ķīnas rietumos. Komisija piedāvāja Japānai izvest karaspēkus no Ķīnas, taču Japāna ignorēja tās prasības un izstājās no Tautu Savienības.
1933. gadā Vācijā nāca pie varas fašistu nacionālsociālistiska strādnieku partija. 1933. – 1935. gados par Vācijas galveno uzdevumu kļuva Versaļas līguma ierobežojumu likvidācija un sagatavošanās pasaules teritoriju vardarbīgai sadalīšanai. Šāds kurss uz ekspansiju tika piesegts ar ideoloģiskajām prasībām par Vācijas „vienlīdzības” atjaunošanu.…
