Otrās Berlīnes krīzes vērtējums literatūrā

Otrā Berlīnes krīze bija saistīta ar neatrisināto Vācijas jautājumu, kas principā stāvēja „iesaldēts” pēc 1948./1949. gada Berlīnes krīzi. Nebija panākts galējais atrisinājums šajā jautājumā.
Hruščovs nolēma atrisināt Vācijas jautājumu pavisam. 1958. gada 27. novembra ultimatīvajā notā tika izklāstīts viņa redzējums uz Vācijas nākotni. Tajā Berlīni viņš redzēja kā demilitarizētu brīvpilsētu.
Kā norāda Viljams Taubmans, tad tanī brīdī pastāvošajā situācijā neviens neko jaunu negaidīja no Padomju Savienības puses, taču Hruščovs parūpējās par sensāciju, paziņodams, ka nodos VDR tās funkcijas, ko līdz tam bija pildījusi PSRS. Vienkāršāk sakot- ja Rietumi neatzīs Austrumvāciju, PSRS nodos tai kontroli pār pieeju Berlīnei, tādējādi anulējot Rietumu tiesības, ko bija noteikusi Potsdamas vienošanās1.
JHWilson savu Berlīnes krīzes nodaļu sāk ar Kenedija prezidentūras laiku. J.H.W norāda, ka tieši Berlīnes mūris 1961. gadā iezīmēja sākumu divu gadu krīzei, kas tiek uzskatīta par Aukstā kara nepārprotamu simbolu. Taču viss tas bija tikai solis tuvāk augošajā spriedzē, kas noveda pie Kubas raķešu krīzes 1962. gadā. Šeit jāatzīmē, ka autors arī saka, ka patiesībā Berlīnes krīze sākās 1958. gadā, kad Hruščovs mēģināja pielikt punktu pilsētas pēckara militārajai okupācijai reizi par visām reizēm2.
Ričardsons Berlīnes krīzi iedala 2 posmos pēc ASV prezidentiem, jo atšķīrās to pieejas šai krīzei. Šie posmi ir 1958-1960. gads (Eizenhauera prezidentūra) un 1961- 1962. gads (Kenedija prezidentūra)3.…