Ja skābeklī notiek elektriskā izlādēšanās, tas pārvēršas citā gāzveida vielā. Šveices ķīmiķis H. Šēnbeins nosauca to par ozonu (no grieķu valodas „smaržoju”).
Ozonu atklāja 1785.gadā holandiešu fiziķis M. van Marums.
Tīrā veidā ozonu ieguva tikai 1922. g. Vācu ķīmiķi E. Rīzenfelds un G. Švabs. Augstā spiedienā (150 at) un stipri atdzesējot (-111,5oC).
Ozons ir skābekļa atvasinājums, kurā skābekļa oks. pakāpe ir +4. To var uzskatīt arī par skābekļa alotropisko modifikāciju (OO2).
Ozona molekula ir diamagnētiska, tai ir leņķa veids (LOOO= 116,5o) un piemīt zināma polaritāte (µ= 0,52 D).
Pēc ķīmiskām īpašībām ozons ir daudzreiz aktīvāks par skābekli. Tas viegli balina krāsas un sagrauj organiskās vielas; fosforu un sēru ozons pārvērš attiecīgajos oksīdos. Ar ozonu viegli savienojas pat sudrabs.
Ozona oksidējošās īpašības tad arī noteica tā praktisko nozīmi; praksē ozonu lieto audumu balināšanai, tauku un eļļu nepatīkamo smaku neitralizēšanai, gaisa, kā arī pilsētas ūdensvados ieplūstošā ūdens dezinficēšanai utt.
Ozons ir zila gāze. Tā kā ozonam salīdzinājumā ar skābekli ir liela molekulmasa, lielāka molekulas polarizējamība un polaritāte, tā viršanas temperatūra (-111,9oC) ir augstāka nekā skābeklim. Tāpat izskaidrojama ozona lielā krāsas intensitāte un labāka šķīdība ūdenī. Ozonam piemīt asa, kairinoša smaka, un tas ir ļoti toksisks.
…
