Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās samērā nesen tikai 18.gadsimtā. Zinātne par sabiedrības saimnieciskās dzīves likumsakarībām. „Politisko ekonomiju” kā ekonomikas teorijas nosaukumu 17. gs. sākumā ieviesa franču ekonomists A. Monkretjēns. Politiskās ekonomikas teoriju tālāk attīstīja tādi ekonomikas klasiķi kā Ā. Smits, D. Rikardo, Dž. S. Mils u. c. „Politiskā ekonomika” kā ekonomikas zinātnes nosaukums pastāvēja līdz 19. gs. beigām, kad to sāka aizstāt termini “ekonomika” un “ekonomikas teorija”. Sociālisma sistēmas valstīs politiskā ekonomika kā ekonomikas teorijas mācība pastāvēja līdz šīs sistēmas sabrukumam 20. gs. 80. gadu beigās.1 Termins „ekonomika” ir aizgūts no grieķu valodas vārda „oikonomia”, kas savukārt sastāv no diviem vārdiem: „oikos”- māja, mājsaimniecība un „nomos”- likums. Šis termins atspoguļo nevis individuālo mājsaimniecību pārvaldīšana, bet gan runā par mājsaimniecībām sabiedrības mērogā. Aristotelis (384.-322.g. pirms mūsu ēras)- sengrieķu zinātnieks un filozofs, viens no tālaika universālākajiem domātājiem- jau tālā senatnē analizēja galvenās ekonomiskās parādības un likumsakarības toreizējās sabiedrības līmenī. Aristotelis ar ekonomiku saprata dabisku saimniecisku darbību, kas ir saistīta ar dzīvei nepieciešamo produktu ražošanu un maiņu. Viņa domas ,protams, atspoguļoja tā laika domāšanu un ekonomisko situāciju. Ekonomikas teorijas vēsturē Aristoteli definē, kā pirmo ekonomistu. Tomēr jāatzīst, ka sengrieķiem vēl neizdodas radīt ekonomikas teoriju kā zinātni.…
