L. Kolberga morālās apziņas shēma:
1. līmenis – Pirmskovenciālā morāle: 1) Paklausība bailēs no soda 2) Individuālo labumu un to apmaiņas stadija.
2. līmenis – Konvencionālā morāle: 3) Starppersonālas pielāgošanās stadija 4) Morālās apziņas paradumi sociālā sistēmā.
3. līmenis – Virskonvencionālā morāle: 5) Individuāla racionāla lemšana tiesību, sociālā līguma un soc. derīguma vārdā. 6) Universālas ētikas apziņa.
Pirmskonvencionālā m. – morāle sākas ar bailēm no soda vai labuma solījumiem. Rīcību nevada iekšējā mor. motivācija, bet kāds ārējs stimuls, kurš ierobežo tūlītējās vēlmes.
Konvencionālā m. – raksturo pielāgošanos sabiedrībā atzītām normām, paradumiem, kas ne vienmēr ir saprātīgi un morāli.
Individuāla, patstāvīga, racionāla, apzināta lemšana – nevada savtīgums vai paradumi, bet cilvēka brīvprātīga un racionāla izvēle patstāvīgi pildīt likumus, normas, solījumus. Norāda uz morālu briedumu.
Sestā att. pak. – pieļauj universālas jūtas, vērtības, kas visbiežāk vada svēto dzīvesstāstu un varoņu rīcību. No pēdējiem netiek prasīti nevainojami tikumi.
Morālās dilemmas – dažādu principu sadursmes, kuras rada sarežģītu izvēles situāciju. *Parasti dilem. izsaka morālo spriedumu nenoteiktību, kad kāda mērķa vārdā nav iespējams nepārkāpt kādu citu morālo principu.
Morālā identitāte – raksturo patības, grupas organizācijas vai kopienas īpašību kopumu un to kvalitāti, kas iegūta soc. nozīmju apguvē un identificējoties ar tām. *Ieguvums – patības pieredzes paplašinājums. Veidojas sociālā identitāte, ko ikdienā izsaka vērtējuma formulas – labs, ļauns, uzticams utt.
…
