Paražu tiesības ir tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet, kas līdzīgi valodai, patur savu saistošo normatīvo spēku, vienādi, ilgā labošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskajās attiecībās. Atsevišķos novados sabiedrības virsslāņi ar savām karadraudzēm un sapulcēm uzturēja spēkā senās paražu tiesības, kas jau gadus simteņiem bija iesakņojušās tautas apziņā. Šis paražu tiesības pielāgoja sabiedrības jaunajām vajadzībām, ievērojot valdošās šķiras intereses.
Par laika posmu līdz 13.gs. nesistematizētas, fragmentāras ziņas par paražu tiesību normām senajiem baltiem un līviem var gūt no
1. Miera un padošanās līgumiem, kurus slēdza Svētais krēsls, Rīgas arhibīskaps, Zobenbrāļu un Livonijas ordenis, kā arī Rīgas rāte ar kuršu un zemgaļu virsaišiem 13.gs., un kuru teksti nonākuši līdz mūsdienām;
2. Vācu iekarotāju 13.gs. pierakstītām un daļēji atbilstoši kristiānisma principiem grozītām vietējām zemnieku tiesību paražām, no kurām līdz mūsu dienām norakstos saglabājušies trīs tiesību avoti;
3. Stāstošiem vēstures avotiem, sevišķi no Latviešu Indriķa hronikas un Vecākās Livonijas atskaņu hronikas;
4. Baltu un latviešu senākajā folklorā sniegtajām ziņām par tiesību paražām.…