Zelta standarta sistēma
Sākotnēji starptautiskie norēķini stabili balstījās uz vispārpieņemto zelta standartu. Zelta standarts bija naudas sistēma, kurā valsts valūtas vienība tika pielīdzināta noteiktam zelta svaram, kā arī tika garantēta brīva banknošu apmaiņa pret zelta monētām vai stieņiem un dotas tiesības zeltu brīvi ievest un izvest no valsts.
Šādi norēķini bija parocīgi, jo droši varēja plānot perspektīvu, un zeltam vienmēr bija bijusi stabila vērtība. Bet arī šo it kā visai vienkāršo sistēmu sarežģī viens apstāklis. Naudas pārsūtīšana no valsts uz valsti prasa izdevumus, kurus ir jāsedz vai nu zelta naudas saņēmējam, vai sūtītājam. Tas attiecīgi sadārdzināja valūtas cenu par dažiem punktiem. Ievērojot zelta punktus, zelta standarta apstākļos veidojās fiksēti kursi visām operācijām.
Zelta standarts pastāvēja daudzās pasaules valstīs 19. gs. beigās un 20.gs. sākumā. Šīs naudas attiecības „sadega” pirmā pasaules kara ugunīs. Centrālās bankas vairs nemainīja savas banknotes pret zeltu; to kā stratēģisko cēlmetālu bija aizliegts izvest. Notika pāreja uz papīra naudas emisiju bez jebkāda sakara ar zeltu un centrālo banku zelta krājumiem. 1922. gada Genujas konferencē par pāreju uz zelta devīžu standartu. Par starptautisko norēķinu regulatoriem kļuva zelta aizstājēji. To lomu pildīja dažas nacionālās valūtas.
Ņemot vērā inflācijas postošo ietekmi daudzās valstīs pēc Pirmā pasaules kara radās manāma nostalģija pēc zelta standarta. Tas sāka atdzimt jaunā ietērpā, proti, zelta stieņu standarta formā 1924. – 1928. gadā. Šo greznību – ieviest zelta stieņu standartu atļāvās tikai valstis ar lieliem zelta krājumiem. Praktiski šīs jaunais zelta standarts nozīmēja tiesību mainīt banknotes ne pret zelta monētā, bet tikai pret zelta stieņiem, kam bija solīds svars. Ekonomiski vājākas valstis varēja apmainīt savu nacionālo valūtu pret zelta stieņiem tikai netiešā ceļā: sākumā vajadzēja markas, kronas un citu valūtu apmainīt pret to valstu banknotēm, kas tika mainītas pret zelta stieņiem. Pēc tam „dižciltīgo” naudu varēja mainīt pret zeltu. Tā tika ievadīta pāreja uz zelta devīžu standartu, kas „ krāšņi” uzziedēja pēc Otrā pasaules kara.
1929.- 1933.gada „lielā depresija” – kapitālisko pasauli aptveroša dziļā krīze -, sociālās kataklizmas lika atteikties no banknošu apmaiņas pret zelta stieņiem. Papīra naudas emisija no jauna svinēja uzvaru.
Tad 1934. gada sākumā zelta standarts, lai gan krietni ierobežotā variantā, atkal stājās spēkā, taču Otrais pasaules karš pilnībā sadragāja pastāvošo sistēmu.
…
