16. Renesanses māksla Francjā 15. – 16.gs.
Gotikas tradīciju noturība un jauno renesanses ideju ienākšana 15.gs. glezniecībā, ietekmes no Nīderlandes glezniecības un J. van Eika. Laicīguma parādīšanās, interese par konkrētām dabas parādībām un objektīvās apkārtnes vērojums.
Žans Fukē (Jean Fouquet) (ap 1420. – 1481.) kā spilgtākais 15.gs. franču gleznotājs. Viņa interese par Itālijas renesanses mākslas sasniegumiem un lineāro perspektīvu, spēcīgā formu izjūta un tieksme pēc skaidraas, izstrāvotas kompozīcijas. Fukē kā altārgleznu, portretu un miniatūru meistars. Viņa gleznoto portretu patiesums, individuālisms un izteiksmīgi veidotais siluets, spēja izcelt modeļa galvenās iezīmes („Melēnas diptihs”, ap 1450.). Miniatūru smalkais un izjustaias izpildījums (Jozefa Flāvija „Jūdejas senatne”, 1460./70.; Etjēna Ševaljē „Stundu grāmata”, 1452./60.).
Humānisma un renesanses ideju nostiprināšanās 16.gs., to veicinošie faktori. Itālijas mākslas ietekmes. Jaunās vēsmas arhitektūrā (Francijas karaļa pils t.s. Fransuā I korpuss Bluā, 1515./24.; arh. Ž. Surdo, D. Da kordona; Šamboras pils, 1519./40.; arh. Žans un Denī Surdo, Pjērs Nevē, u.c.; Luvra Rietumu fasāde, sākta 1546.; arh. Pjērs Lesko, Žans Gužons). Monumentalitāti dekoratīvās glezniecības attīstība un Fonteblo skola, manierisma dominējošā loma, antīkās mitoloģijas sižetu dominante, izsmalcinātais gleznojums, manierīgums figūru atveidojumā.
Portrets kā galvenais stājglezniecības veids, zīmēta portreta vieta franču 16.gs. mākslā, to augstais profesionālais un mākslinieciskais līmenis.
Žans Kluē Jaunākais (Jean Clouet) (ap 1485. – 1541.) kā izcils franču gleznotā un zīmētā portreta meistars („Karaļa Fransuā I portrets”, 1525.; „Rotedramas Erasma portrets”, 1520.), viņa portretu izteiksmība un trāpīgi pārliecinošais raksturojums.
Fransuā Kluē (François Clouet) (ap 1516. – 1572.) kā patiešām izcils 16.gs. franču gleznotājs, viņa lieliskie, reālistiski atveidotie portretu gleznojumi. Viņa Francijas galma aristokrātijas un karaliskās ģimenes locekļu gleznotie un zīmētie portreti, to spēcīgais individuālais tvērums („Karaļa Šarla IX portrets”, 1566.; „Austrijas Elizabetes portrets”, 1571.).
Francijā renesanse sākās ievērojami vēlāk nekā Itālijā. XV gadsimtā Francijā vēl valdīja gotikas arhitektūra, kas, protams, ietekmēja arī citus mākslas veidus.
- Arhitektūrā XV gadsimtā sākās gotikas stila jauna, pēdējā attīstības fāze, ko sauc par liesmojošo gotiku. Galvenā uzmanība tika pievērsta veco ēku izgreznošanai un paplašināšanai, piebūvējot tām zvanu vai parastos torņus, kā arī krāšņus portālus [dekoratīvi veidota ēkas ieeja] un priekštelpas. Plaši attīstījās laicīgā celtniecība – pilsētās būvēja rātsnamus un bagātnieku savrupmājas. Līdz ar izplatīto koka vairākstāvu dzīvojamās ēkas tipu, kas balstījās uz akmens cokola [celtnes redzamā arhitektoniski izceltā pamatne], radās jauns – pilsētas bagātnieku savrupmājas tips [hotel], kas nomainīja nocietināto feodāļa pilsētas māju.
- Tēlniecībā gotikas tradīcijas valdīja līdz pat XV gadsimta pēdējai trešdaļai, kad tās pārņēma Itālijas renesanses ietekme. Tēlniecības darbos plaši izplatīta bija stājskulptūra – madonnas un dažādu svēto statujas.
- Arī glezniecībā XV gadsimta vidū vēl ir jūtamas spēcīgas gotiskās tradīcijas. Kaut gan Francijas karaļi bieži apmeklēja Itāliju un daudz ko mākslas jomā gribēja sev iegūt tieši tādu kā Itālijā, Francijas renesansei bija pavisam cits gars nekā citur Eiropā, jo galvenais tās uzdevums bija demonstrēt karaļa galma priekšstatus par skaistumu. Franču glezniecība tomēr pilnīgi saglabāja savu individualitāti un reizē radīja nacionālo glezniecības skolu, kas bija saistīta ar gadsimtu tradīcijām, it īpaši ar gotisko monumentālo tēlniecību, un izcēlās ar to stila stingrību, kas arī turpmāk bija viena no franču mākslas raksturīgākajām iezīmēm. Franču glezniecības skola dalījās vairākās vietējās skolās, kas bija veidojušās dažādos zemes reģionos un bieži ievērojami atšķīrās cita no citas. Galvenie mākslas dzīves centri bija Luāras upes baseins ar Tūras un Buržas pilsētām, kur no Parīzes bija pārcēlies karaļa galms; mazliet vairāk dienvidos – Mulēna (Burbonu rezidence), Aviņona un Eksa.…
