Sieviešu Šķindoņas deja nosaukta tā, jo apģērbs, kuru šīs dejas dalībnieces ģērbj patiešām šķind. Metāla konusa zvaniņu rindas rotā sieviešu apģērbu – gan svārkus, gan kreklus. Tie ir piestiprināti pie apģērba un kad šīs dejas dalībnieces dejo, tad šī šķindoņa ir ļoti labi dzirdama.Šie tērpi ir radušies jau pirms simts gadiem. Svētajam vīram Ojibwa (Chippewa) bija vīzija, kurā četras sievietes - dejotājas uzstājās ar deju priekš viņa. Viņam izksatījās, ka šīm sievietēm deja bija nogurdinoša zvaniņu drēbēs. Bet tomēr viņam patika. Šī Sieviešu Šķindoņas deja izskatījās līdzīga Zāles dejai. Un arī, kura ir radusies tanī pašā laikā kā Zāles deja.
Secinājumi
Šīs aprakstītās dejas, manuprāt, ļoti atšķiras no latviešu tautas dejām, jo tās ir pilnīgi citos ritmos, radušās savādākos apstākļos un kultūrā. Uzskatu, ka šīs ir vienas no eksotiskākajām dejām, kas atšķiras ar savu intimitāti un spēcīgo raksturu. Liela daļa deju radušās vergu gaitās ceļojot pa pasauli un imigrējot no vienas valsts uz otru. Iespējams, ka ir cilvēki, kas uzskata, ka daļa no šīm dejām nav pieskaitāmas pie „Tautas dejām”, bet es uzskatu, ka nododot tās no paaudzes paaudzē, viņas ir pelnījušas šo titulu, par spīti tam, ka liela daļa no tām ir kļuvušas populāras un cienītas arī citu tautu kultūrā.
Tiek organizēti dažādi Tautas deju festivāli, gan konkrēti valstī, reģionā, gan arī starptautiskie, jeb pasaules.
Daži no tiem:
• Dziesmu un deju svētki (Latvia)
• Makfolk (dažādas pasaules valstis)
• Festival Mundial de Danzas Folklóricas (Spānija)
• International Folk Dance Festival "Hanioti” (Greece)
• U.c.
…