Patiesība cilvēka dvēseles darbības kontekstā

Pēc Teodora Celma teiktā, „griba šī vārda plašākā nozīmē ir tā josla dvēseles dzīvē, kurā noteicēja loma pieder dvēseliskai aktivitātei”. Dvēseliskā aktivitāte var izpausties divos dažādos veidos – svēršanās un atstumšanās no kaut kā. Ikviens cilvēks savā dzīvē ir kaut ko vēlējies darīt – dvēseliskā svēršanās notikumiem par labu, kā arī izjutis dvēseles atgrūšanās procesu – notikumiem, kas ir pret cilvēka gribu. Abi šie procesi var norisināties vienlaicīgi. Šajā sakarā var minēt Teodora Celma piemēru par slāpēm – izslāpis cilvēks, ieraugot ūdeni vēlēsies to dzert (svēršanās), bet ieraugot tajā peldam maitu, notiks pretējais process – atgrūšanās. Tādos gadījumos cilvēks nonāk dilemmas priekšā, nesaprotos, ko īsti darīt, jo strādā abas dvēseliskās aktivitātes – viena, kas liek padzerties, bet otra, kas mudina uz pretējo. Dvēselisko dzīšanos sauc par dziņu un tās specifiskie gribas elementi var visdažādākā veidā tikt saistīti ar jūtām un atziņām, tādējādi izveidojot ļoti sarežģītus dvēseļu stāvokļus.
Tomēr ne svēršanās, ne atgrūšanās nevar pastāvēt, ja cilvēka apziņā nav priekšstata par to, uz ko vai no kā dzenas.…