-
Paulu Koelju "Vienpadsmit minūtes”
Dzimis 1947.gadā vidēji turīgā ģimenē. Tēvs bijis inženieris, māte mājsaimniece.
Septiņu gadu vecumā viņš iestājās Dēla Ignacio Jezuītu skolā Riodežaneiro. Viņš sāka ienīst obligātās reliģiska satura nodarbības. Taču, kaut arī viņš ienīda lūgšanas un meses, tieši šīs skolas bargajos koridoros viņš atklāja savu dzīves patieso aicinājumu – kļūt par rakstnieku. Tur viņš vinnēja savu pirmo literāta balvu skolas dzejas konkursā.
Tomēr Paulu vecākiem bija pavisam atšķirīgi plāni attiecībā uz dēla nākotni. Viņi vēlējās, lai viņš kļūtu par arī inženieri un viņi dažādos veidos centās nomākt dēla vēlmi kļūt par rakstnieku. Viņa nesamierinātība un gūtās atziņas no Henrija Millera grāmatas “Tropu posts” modināja viņa garu uz dumpi un viņš sāka neievērot ģimenes likumus. Paulu tēvs uzskatīja, ka dēla uzvedībā ir garīgas saslimšanas rezultāts un, kad Paulu bija septiņpadsmit gadus vecs, viņu divas reizes nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu, kur viņš pārcieta dažādus elektroterapijas seansus.
Īsi pēc tā Paulu sasaistās ar teātra grupu un sāk strādāt kā žurnālists. Viņa ģimene uzskatīja, ka teātris ir bezmorāles perēklis par kura sastāvdaļu bija kļuvis arī pats Paulu. Viņi nolēma lauzt sev doto solījumu vairs neiejaukties dēla dzīvē, un trešo reizi viņu nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu. Kad viņš iznāca no slimnīcas, viņš vēl vairāk noslēdzās savā pasaulē. Vecāki savā izmisumā sauca citu ārstu, lai palīdz viņu dēlam. Taču šī ārsta slēdziens bija, ka Paulu ir vesels un viņām nav nepieciešams atrasties psihiatriskajā slimnīcā. Viņš vienkārši mācās un iepazīst dzīvi. Trīsdesmit gadus pēc šīs pieredzes, Paulu Koelju uzraksta grāmatu “Veronika grib mirt”.
Pēc šī perioda Paulu atsāk studijas un izskatījās, ka viņš beidzot taisās sakot vecāku vēlmēm. Ne ilgi pēc tam tomēr studijas viņš atkal pamet un atgriežas teātrī. Tie bija sešdesmitie, kad uz visas pasaules parādījās hipiju kustības un īpašs stils. Šīs jaunās tendences, kuru saknes ir Brazīlija tajā laikā tika apspiestas militārā režīma palīdzību.
Viņš ir rakstījis dziesmu vārdus Brazīlijas popmūzikas izpildītājiem, arī tādām slavenībām kā Elisam Reginam un Raulam Seiksazam. Tā laika valdībai tas nepatika un viņi tika apcietināti. No spīdzināšanas Paulu izglāba tikai tas, ka viņš noziedzniekiem izstāstīja, ka ir bijis trīs reizes psihiatriskajā slimnīcā. Šī pieredze viņu ļoti dziļi iespaidoja. Un tad 26 gadu vecumā viņš nolemj, ka "dzīves gudrības” viņš ir apguvis pietiekoši un, ka ir pienācis laiks kļūt “normālam”. Viņš sāk strādāt ierakstu kompānijā Pilgrama, kur sastop sievieti, kas vēlāk kļūst viņa sieva.
1997.gadā viņi pārceļas uz Londonu. Paulu sāk savu rakstnieka karjeru, bet bez ievērojamiem panākumiem. Drīz viņi atgriežas Brazīlijā, kur strādā CBS ierakstu kompānijā. Pēc trijiem mēnešiem viņš izšķiras no savas sievas un pamet arī šo darbu.
1979.gadā viņš sastopas ar senu draudzeni Kristiānu Oitikaiku, kuru vēlāk P.Koelju apprecas un dzīvo kopā vēl šodien.
1986.gadā Koelju ar kājām izstaigāja Santjago Ceļu – senu spāņu svētceļojuma maršrutu. Šo piedzīvojumu viņš aprakstīja savā pirmajā grāmatā Svētceļojums (1987).
Pēc 11 gadiem alķīmijas studēšanas, viņš uzraksta daudz simbolu un dzīves metaforu pilnu grāmatu – Alķīmiķis (1988). Tā padarīja Koelju pasaulslavenu un atnesa viņam neskaitāmas literārās balvas. Šī grāmata kļuva par pirmā lieluma bestselleri 29 valstīs. Viņa darbu kopējais metiens jau pārsniedz 51 miljonu eksemplāru, tie tulkoti 58 valodās.
P. Koelju ir Francijas Goda leģiona ordeņa kavalieris, viņš saņēmis Pasaules Ekonomikas foruma Kristāla balvu un citas prestižas starptautiskas balvas.
Pašlaik rakstnieks pilda speciālā padomnieka amatu UNESCO programmā “Garīgā vienotība un starp kultūru dialogi”, raksta grāmatas, nodarbojas ar žurnālistiku un raksta scenārijus televīzijas pārraidēm.
„Vienpadsmit minūtes”
„Vienpadsmit minūtes” ir stāsts par Mariju – meiteni, kas dzimusi nomaļā Brazīlijas pilsētiņā un agrā jaunībā smagi vīlusies mīlestībā. Nejaušība aizved Mariju uz Ženēvu, kur viņa cer atrast slavu un veiksmi, taču kļūst par ielasmeitu. Atklājusi, ka sekss spēj sniegt baudu, viņa aizrautīgi tam nododas, arvien vairāk nocietinoties pret patiesām jūtām. Bet kādu dienu Marija satiek jaunu gleznotāju, un viņas līdzšinējie uzskati par mīlestību sašķobās.
Ar Marijas tēlu autors mēģina parādīt lasītājam, cik nozīmīgi ir iepazīt pašam sevi, lai varētu mīlēt un būt mīlētam.
„..dzīve ir strauja un nežēlīga: tikai dažās sekundēs tā iegrūž cilvēku no debesīm ellē.”
Visu grāmatu caurvij Marijas pārdomas, emocijas- gan pozitīvas, gan negatīvas, kuras viņa pieņem, nesūdzoties par netaisno dzīvi vai grūto likteni.
Marija līdzīgi kā ikviens no mums par visu vairāk gribēja uzzināt- kas ir mīlestība? Agri viņa saprata, ka sekss un mīlestība, viens bez otra nesniedz patieso baudu.
…
recenzija darbam "11minutes", izmantoti citāti un to analīze
- Čārlza Hortona Kūlija grāmatas "Cilvēka daba un sociālā kārtība" 6.nodaļas "Atšķirīgās "ES" puses" analīze
- Paulu Koelju "Vienpadsmit minūtes”
- Umberto Eko "Rozes vārds"
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Cilvēka daba un valsts ideāls: Platons un Aristotelis
Конспект для университета3
-
Integrētas nodarbības konspekts vizuālajā mākslā par tēmu "Pasakas" 2.klasei
Конспект для университета9
-
Filosofiskā antropoloģija
Конспект для университета11
-
Kontroldarbs loģikā
Конспект для университета4
Оцененный! -
Politikas zinātnes attīstība
Конспект для университета4